4. pants

Spriedumā secināts, ka apstrīdētā norma var

ierobežot arī tādu pretendentu tiesības, kuri ir izpildījuši

visas nodokļu maksāšanas saistības pret valsti (sk. Sprieduma

21.2. punktu).

4.1. Apstrīdētā norma piemērojama visiem pretendentiem,

kas piedalās publiskā iepirkuma procedūrā. Tātad apstrīdētajā

normā noteiktais izslēgšanas kritērijs skar ne vien tos

pretendentus, kuri izvairās no nodokļu maksāšanas pienākuma, bet

arī nodokļus pilnībā maksājošos pretendentus.

Pēc Satversmes tiesas ieskata, apstrīdētās normas leģitīmā

mērķa robežas tiek pārsniegtas, jo šī norma liedzot piedalīties

iepirkuma procedūrā tādām personām, kuras nodokļus maksā pilnībā,

bet kuru darba ņēmēju vidējais atalgojums ir zemāks par 70

procentu robežu. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot

ierobežot vienīgi tādu pretendentu tiesības, kuri nav pilnībā

izpildījuši nodokļu nomaksas saistības. Varot būt dažādi iemesli,

kuru dēļ pretendents atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam

izslēgšanas kritērijam, kaut arī ir godprātīgi veicis visus

normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus. Par šādu

iemeslu varot būt, piemēram, reģionālās atalgojuma atšķirības vai

nepilna laika darbinieku nodarbināšana. Apstrīdētajā normā

noteiktajam izslēgšanas kritērijam neatbilstošs atalgojums

uzņēmumā varot būt arī tāpēc, ka uzņēmums ir tikai nesen

nodibināts vai arī kādu laiku nav veicis saimniecisko darbību

(sk. Sprieduma 21. - 23. punktu).

Minētie Satversmes tiesas argumenti attiecas uz apstrīdētās

normas piemērošanas sekām konkrētās situācijās, un ar tiem nevar

pamatot šīs normas neatbilstību samērīguma principam. Var

piekrist, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā no

iepirkuma procedūras atsevišķos gadījumos varētu tikt izslēgti

nodokļu nomaksas pienākumu izpildījuši pretendenti. Tomēr šādu

gadījumu iespējamība neierobežo apstrīdētās normas leģitīmā mērķa

īstenošanu, jo tiesības noslēgt publiskā iepirkuma līgumus iegūs

tādi pretendenti, par kuru nodokļu nomaksas saistību izpildi nav

šaubu. Valsts ir ieinteresēta, lai publiskā iepirkuma līguma

noslēgšanas tiesības iegūtu tādi piegādātāji, attiecībā uz kuriem

"aplokšņu algu" maksāšanas varbūtība ir iespējami

zema.

4.2. Kā izriet no Sprieduma 19. punkta noslēgumā

ietvertā secinājuma, apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir

plašāks nekā tikai nodokļu iekasēšanas sekmēšana. Leģitīmajā

mērķī ietilpst arī iepirkuma procedūras pretendentu godīgas

konkurences nodrošināšana, kas ir iespējama, ja pretendenti maksā

adekvātas algas, neslēpjot to faktisko apmēru. Tādējādi

apstrīdētā norma pilda arī sociālu funkciju sabiedrības

labklājības veicināšanā, gādājot par darba ņēmēju pienācīgu

atalgojumu. Satversmes tiesa savā turpmākajā argumentācijā

apstrīdētās normas leģitīmo mērķi faktiski ir sašaurinājusi,

reducējot to uz nodokļu iekasēšanas nodrošināšanu.

Apstrīdētajā normā ietvertie

līdzekļi ir piemēroti tās leģitīmā mērķa sasniegšanai.