4. pants

Spriedumā secināts, ka apstrīdētās normas

leģitīmo mērķi var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Tomēr Satversmes tiesa nav sniegusi

pietiekamus un pārliecinošus argumentus šāda secinājuma

pamatošanai.

4.1. Satversmes tiesa uzskata, ka Kompensāciju

likuma 5. panta pirmajā daļā ietvertā prasība nostiprināt īpašuma

tiesības zemesgrāmatā pirms kompensācijas saņemšanas esot

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā

kvalitātē. Apstrīdētajā normā ietvertā prasība nostiprināt

īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms mežsaimnieciskās darbības

ierobežojuma noteikšanas neesot uzskatāma par tādu līdzekli, ar

kuru personas tiesības tiek ierobežotas saudzējoši (sk.

Sprieduma 18.4. punktu).

Sprieduma 18.4. punktā norādīts, ka likumdevēja

izraudzītais līdzeklis nenodrošina to personu tiesību

aizsardzību, kuras mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma

noteikšanas rezultātā cieš zaudējumus. Tāpat Spriedumā secināts,

ka valsts, liedzot kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības

ierobežojumu personai, kura uz tiesiska darījuma pamata ir

kļuvusi par zemes ieguvēju un to likumīgi valda ierobežojuma

noteikšanas brīdī, nesasniedz kompensācijas mērķi - atlīdzināt

zaudējumus personai, kura tos cieš sakarā ar ierobežojumu (sk.

Sprieduma 18.3. punktu). Sprieduma 18.3. punktā

Satversmes tiesa nepamatoti paplašinājusi kompensācijas mērķi,

attiecinot to arī uz varbūtējiem zaudējumiem pirms zemes ieguvēja

īpašuma tiesību ierakstīšanas zemesgrāmatā.

4.2. Ar tiesiskā darījuma noslēgšanu zemes

ieguvējs vēl nekļūst par tās īpašnieku nedz civiltiesiskajā, nedz

konstitucionāli tiesiskajā izpratnē. Saskaņā ar Civillikuma 994.

panta pirmo daļu par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai

tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās. Noslēdzot

atsavinājuma līgumu, zemes ieguvējam rodas vienīgi prasījums pret

atsavinātāju par līguma izpildi. Kaut arī šis civiltiesiskais

prasījums ietilpst Satversmes 105. pantā noteikto tiesību uz

īpašumu tvērumā, apstrīdētā norma to neregulē un izskatāmajā

lietā par to nav strīda. Likumīgi iegūts valdījums ir mantiski

aizsargājama pozīcija Satversmes 105. panta izpratnē. Taču

ne vienmēr zemes atsavinātājs pirms īpašuma tiesību pārejas

ierakstīšanas zemesgrāmatā nodod zemi ieguvējam valdījumā. Tā kā

publisku ticamību nodibina ieraksts zemesgrāmatā, valstij nav

nedz pienākuma, nedz iespējas pārliecināties, vai zemes ieguvējs

ir valdījis zemesgabalu jau pirms savu īpašuma tiesību

nostiprināšanas zemesgrāmatā.

4.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka varbūt

likumdevējs ar apstrīdēto normu vēlējies izslēgt gadījumus, kad

tiesiski darījumi tiek noslēgti ar atpakaļejošu datumu

kompensācijas iegūšanas nolūkā. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām,

šāda varbūtība nepastāv tajos gadījumos, kad darījums noslēgts kā

notariāls akts (sk. lietas materiālu 1.sēj. 6.

lpp.).

Tiesiski darījumi ir personu privātas gribas akti, kuru

noslēgšanu un saturu valsts nekontrolē. Tiesiskā darījuma

noslēgšanai kļūstot par atskaites punktu tiesībām uz atlīdzību,

nav izslēgta iespēja, ka kompensācijas iegūšanas nolūkā līgumā kā

tā noslēgšanas datums tiek norādīts patiesībai neatbilstošs

datums pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas.

Apstrīdētā norma novērš šādu negodprātīgas rīcības iespēju. Var

piekrist Pieteikuma iesnidzējam, ka zemes atsavinājuma līguma

noslēgšana ar atpakaļejošu datumu netiktu pieļauta, līgumu

noslēdzot pie zvērināta notāra. Tomēr Civillikums nekustamo

īpašumu atsavināšanai neprasa obligātu notariālā akta formu

(sk. Civillikuma 1483. panta

3. punktu).

4.4. Tieslietu ministrija pamatoti uzskata, ka

apstrīdētās normas leģitīmais mērķis nav sasniedzams tādā pašā

kvalitātē, ja personai, kas zemi ieguvusi uz tiesiska darījuma

pamata, būtu tiesības saņemt atlīdzību arī par tādiem

mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, kuri noteikti pirms

īpašuma tiesību pārejas ierakstīšanas zemesgrāmatā (sk. lietas

materiālu 2.sēj. 51.-52. lpp.). Saskaņā ar normatīvo

regulējumu īpašniekam tiesības un pienākumi saistībā ar nekustamo

īpašumu rodas atkarībā no tā, vai īpašuma tiesības ir

nostiprinātas zemesgrāmatā. Zemesgrāmatā ierakstītajam īpašniekam

līdz īpašuma tiesību pārejai saglabājas pienākums maksāt

nekustamā īpašuma nodokli. Tāpat līdz ieguvēja īpašuma tiesību

nostiprināšanai zemesgrāmatā uz zemesgrāmatā ierakstīto īpašnieku

joprojām attiecas nekustamajam īpašumam noteiktās nastas un

apgrūtinājumi.

Kaut arī atlīdzība par mežsaimnieciskās darbības

ierobežojumu zemes ieguvējam tiek izmaksāta pēc īpašuma tiesību

ierakstīšanas zemesgrāmatā, ar tiesiskā darījuma noslēgšanu pirms

ierobežojuma noteikšanas nepietiek, lai tiktu atzītas personas

tiesības uz kompensāciju. Atzīstot personu privātās gribas aktu

par priekšnoteikumu tiesībām uz valsts piešķirtu kompensāciju,

netiktu veicināta tiesiskā noteiktība un citu cilvēku tiesību

aizsardzība. Apstrīdētā norma salīdzinājumā ar alternatīvajiem

risinājumiem visefektīvāk sasniedz leģitīmo mērķi.

Ar alternatīviem līdzekļiem

apstrīdētās normas leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt tādā

pašā kvalitātē.