4. pants

Vērtējot iespējamās pamattiesību ierobežojuma

alternatīvas, Sprieduma 17.2. punktā norādīts, ka "no

LESD 108. panta trešās daļas izriet dalībvalsts atbildīgo

iestāžu pienākums pēc savas iniciatīvas atgūt nelikumīgi un

nepamatoti sniegtu valsts atbalstu

(sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas

2019. gada 5. marta sprieduma lietā C-349/17

"Eesti Pagar AS" 92.-95. punktu). Tātad

Būvniecības valsts kontroles birojam kā atbildīgajai iestādei ir

jāraugās, lai komersanti ievērotu visas ar obligātā iepirkuma

sistēmu saistītās normatīvo aktu prasības. Lai birojs šo uzdevumu

varētu veikt, ir nepieciešams atbilstošs tiesiskais regulējums,

kas ļauj efektīvi uzraudzīt obligātā iepirkuma sistēmas darbību

un iespējami ātri reaģēt uz konstatētiem atbalsta saņēmēju

pieļautiem pārkāpumiem."

Tomēr Spriedumā nav pareizi novērtētas Būvniecības valsts

kontroles biroja plašās pilnvaras obligātā iepirkuma sistēmas

uzraudzībā, kas nebūt neaprobežojas tikai ar elektroenerģijas

gada pārskata saņemšanu.

Lai pārliecinātos par elektroenerģijas ražotāja atbilstību

obligātā iepirkuma prasībām, Būvniecības valsts kontroles birojs

ir tiesīgs pieprasīt no komersanta nepieciešamo informāciju un

piekļuvi elektrostacijai un tajā esošajiem mēraparātiem. Turklāt

birojs pārbaudes elektrostacijās var veikt kā plānoti, tā arī

neplānoti (sk. Noteikumu Nr. 560

47. punktu). Papildus tam birojs informāciju saņem arī

no citiem avotiem, piemēram, no publiskā tirgotāja - informāciju

par obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas

daudzumu un sniegtā atbalsta apjomu, pieslēguma jaudu, biogāzes

elektrostaciju izmantotajām biogāzes izejvielām, kā arī

iespējamiem pārkāpumiem, kas kļuvuši zināmi publiskajam

tirgotājam (sk. Noteikumu Nr. 560 37. un

45. punktu un Būvniecības valsts kontroles biroja

viedokli). Pamatlīdzekļu nolietojumu elektrostacijām aprēķina

saskaņā ar normatīvajiem aktiem par grāmatvedības prasībām

(sk. Noteikumu Nr. 560 11. punktu), tādēļ

šo informāciju var iegūt arī no gada pārskata, ko komersants

iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam un kas citstarp ietver

informāciju par pamatlīdzekļu nolietojumu (sk. Ministru

kabineta 2015. gada 22. decembra noteikumu Nr. 775

"Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma

piemērošanas noteikumi" 5.4. apakšnodaļu).

Informācija par kopējo saražotās elektroenerģijas apjomu,

siltumenerģijas un kurināmā uzskaites dati ražotājam ir jāuzglabā

elektrostacijā uz vietas (sk. Noteikumu Nr. 560

21.5. apakšpunktu). Ja birojs, apskatot elektrostaciju,

konstatē, ka, piemēram, tajā nav korekti uzstādīti vai verificēti

mēraparāti, tas pats par sevi ir pamats obligātā iepirkuma

tiesību atcelšanai pēc attiecīga brīdinājuma nosūtīšanas

ražotājam (sk. Noteikumu Nr. 560

49.2. apakšpunktu). Tāpat pamatlīdzekļu nolietojums ir

patstāvīgs pamats obligātā iepirkuma tiesību atņemšanai

(sk. Noteikumu Nr. 560

11.1. apakšpunktu).

Tādējādi elektroenerģijas gada pārskats nav vienīgais avots,

no kura Būvniecības valsts kontroles birojs uzraudzības ietvaros

iegūst nepieciešamo informāciju par elektrostacijas darbību. Ja

biroja pienākums uzraudzīt obligātā iepirkuma sistēmu aprobežotos

tikai ar elektroenerģijas gada pārskata saņemšanu, nāktos

secināt, ka prasība iesniegt šo pārskatu ir formāla vai ka birojs

bez pārskata saņemšanas nav tiesīgs veikt obligātā iepirkuma

sistēmas uzraudzību. Kā tas redzams no minētajām Noteikumu

Nr. 560 normām, elektroenerģijas gada pārskats gan

nenoliedzami sekmē obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzības

īstenošanu, tomēr tā saņemšana pati par sevi nav priekšnosacījums

tam, lai birojs varētu pieņemt nepieciešamos lēmumus gadījumos,

kad ražotājs pieļāvis tiesību normu pārkāpumus. Arī no Spriedumā

norādītās Eiropas Savienības Tiesas judikatūras lietā C-349/17

"Eesti Pagar AS" var secināt, ka pienākums pieņemt

atbilstošus lēmumus birojam ir arī tad, kad tas pats - nevis

tikai no saņemtā elektroenerģijas gada pārskata - konstatē, ka

valsts atbalsts ir jāatgūst.