7. pants

Satversmes tiesa savā sākotnējā praksē noteica

samērā stingras pieļaujamā pilnvarojuma robežas. Šī prakse ir

attīstījusies. Tādējādi šobrīd būtu jāvadās no šādas Satversmes

tiesas atziņas: "Ar likumdevēja pilnvarojumu izpildvarai

jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet

paša likuma būtība un mērķi" (sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4.

punktu). Izskatāmās lietas kontekstā vērts pievērst uzmanību

arī Satversmes tiesas lietai Nr. 2010-57-03 "Par Ministru

kabineta 2009. gada 2. jūnija noteikumu Nr. 511 "Grozījumi

Ministru kabineta 2004. gada 24. augusta noteikumos Nr. 740

"Noteikumi par stipendijām"" 1.1. punkta

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 112.

pantam" (turpmāk - Stipendiju lieta), kurā tiesa noteica, ka

Ministru kabinetam gan primāri ir tiesības regulēt attiecīgā

jautājuma procesuālo pusi, bet "tas neizslēdz Ministru

kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl

netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta

noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālas tiesību normas,

kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās

attiecības" (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija

sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 13.3. punktu). Stipendiju

lietā tiesa konstatēja, ka Ministru kabinets ir ieviesis jaunus

stipendiju piešķiršanas kritērijus, proti, apstrīdētā norma bija

jauna materiāla norma, "kuras tiesiskā regulējuma mērķis nav

atvasināms" no likumā piešķirtā deleģējuma (sk. turpat,

13.6. punktu).