6. pants

Satversmes tiesa savā judikatūrā ir konsekventi

norādījusi uz likumdevēja lomu un atbildību likumdošanas

funkcijas īstenošanā. Tiesa ir atzinusi, ka valsts varas

efektīvākas īstenošanas labad ir pieļaujama atkāpe no prasības,

ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, tomēr

"likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā

veidā Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt" (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

2005-03-0306 10. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi:

"Pārvaldes kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nevar

ietvert tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu

jaunas tiesiskās attiecības un ierobežotu pamattiesības"

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 16. punktu). Būtiska ir Satversmes tiesas

atziņa citā iepriekš izskatītā lietā, kurā tā skaidroja, ka

regulējumam, kuru Ministru kabinets izstrādā, pamatojoties uz

likumu, ir jāsasniedz tāds pats mērķis, kādu likumdevējs vēlējies

sasniegt, pieņemot attiecīgo likumu (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 9.

punktu). Minētajā lietā Satversmes tiesa arī uzsvēra

likumdevēja, respektīvi, parlamentārās kontroles nozīmi, kura

gadījumā, kad tiek pieļauta atkāpe no prasības, ka likumdevējam

visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, ir nepieciešamais varas

dalīšanas principa un tiesiskas valsts principa ievērošanas

garants. Satversmes tiesa norādīja: "Likumdevējam ar

parlamentārās kontroles starpniecību vai citiem tā rīcībā esošiem

tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā, lai pilnvarojums tiktu

izpildīts atbilstoši Satversmei, kā arī lietderības un

saprātīguma apsvērumiem" (sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.3.

punktu).