2. pants

Vispirms vēlos norādīt, ka lieta Nr. 2016-31-01 ir

jau piektā Satversmes tiesas lieta, kurā vērtēta tiesnešu

atlīdzības sistēma un tās darbības principi (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01,

2010. gada 22. jūnija spriedumu lietā Nr. 2009-111-01,

2010. gada 14. decembra spriedumu lietā Nr. 2010-39-01, kā arī

2012. gada 28. marta lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2011-10-01). Satversmes tiesa jau kopš 2010. gada regulāri

atgādina likumdevējam par tiem principiem, kas ir jāīsteno, lai

nodrošinātu tiesu varas neatkarību. Faktiski jau septiņu gadu

garumā ar Satversmes tiesas nolēmumu starpniecību tiek risinātas

diskusijas par tiesu varas neatkarības jautājumiem tieši

kontekstā ar tiesnešu atlīdzības sistēmu.

Jau Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumā lietā

Nr. 2009-11-01 (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2009-11-01) tika

noteikti no varas dalīšanas principa izrietošie kritēriji, kuri

jāievēro tiesnešu atalgojuma sistēmas veidošanas procesā.

Savukārt 2010. gada 22. jūnija spriedumā lietā Nr. 2009-111-01

(turpmāk - spriedums lietā Nr. 2009-111-01) Satversmes tiesa

vērtēja tiesneša atalgojuma procentuālo samazinājumu un

ierobežojumu, kas bija saistīts ar izpildvaras augstākās

amatpersonas - Ministru prezidenta - atalgojumu. Satversmes tiesa

vēlreiz atkārtoja spriedumā lietā Nr. 2009-11-01 ietvertās

būtiskākās tēzes par tiesu neatkarības principa saturu un

tvērumu. Tā norādīja uz atšķirīgajiem tiesnešu atalgojuma un

izpildvaras amatpersonu atalgojuma noteikšanas principiem (sk.

sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 13. un 14. punktu).

Tomēr tika secināts, ka spēkā esošā tiesnešu darba samaksas

sistēma nodrošina varas atzaru līdzsvaru, kā arī pienācīgas

attiecības starp varas atzariem un sistēmas ietvaros noteiktā

tiesneša darba samaksa spēj garantēt tiesneša finansiālo drošību

pietiekami lielā mērā, lai aizsargātu tiesneša neatkarību (sk.

sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 19.4. punktu). Šis Satversmes

tiesas secinājums bija balstīts uz konkrētajā laikā veiktu

atlīdzības sistēmas darbības novērtējumu. Papildus tam Satversmes

tiesa obiter dictum norādīja, ka tiesnešu darba samaksas

atbilstības izvērtējumam izmantojams tikai pamatots salīdzinājums

ar citām algām, ievērojot tiesneša amata rangu konstitucionāli

tiesiskajā iekārtā, šā amata atbildību, uz šo amatu attiecinātās

kompetences, kvalifikācijas un pieredzes prasības, kā arī

neatkarības prasību un no tiesneša amata izrietošos ierobežojumus

(sk. sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 19.5.

punktu).

Konstatējot, ka tiesnešu atlīdzības sistēma neatbilst

Satversmei, Satversmes tiesa atkārtoti atgādināja procesuālos

principus, kas jāievēro, veidojot tiesu varas un likumdevēja

dialogu varas dalīšanas principa ietvaros. Izstrādājot tiesnešu

atlīdzības sistēmu, ir svarīgi, lai likumdevēja un tiesu varas

dialogs būtu jēgpilns un vērsts uz galveno mērķi - radīt tādu

tiesnešu atlīdzības sistēmu, kas spētu nodrošināt tiesu varas

neatkarību. Diskutējot par tiesnešu atalgojuma un tiesu varas

budžeta jautājumiem, tiesu vara neapšaubāmi atrodas vājākās

pozīcijās nekā pārējie varas atzari. Līdz ar to tiešas

likumdevēja un atsevišķu tiesu varas pārstāvju sarunas par šiem

jautājumiem nav piemērotākais varas atzaru savstarpējās

komunikācijas veids, jo šādās sarunās likumdevējam ir vismaz

šķietama iespēja ietekmēt tiesu varu un tās nolēmumus, bet pat

šāda šķietama iespējamība nav pieļaujama (sk. sprieduma lietā

Nr. 2009-111-01 29.1. punktu).

Saeima 2010. gada beigās izstrādāja jaunu tiesnešu atlīdzības

sistēmu, paredzot tiesneša mēnešalgas piesaisti valsts tiešās

pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja jeb 12.

mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram (sk.

Sprieduma 1.2. punktu). Satversmes tiesa 2012. gada 28. marta

lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01 (turpmāk -

lēmums lietā Nr. 2011-10-01) vērtēja vairāku ar tiesnešu

atlīdzības noteikšanu jaunajā tiesnešu atlīdzības sistēmā

saistītu tiesību normu atbilstību Satversmei.

Ņemot vērā to, ka pieteikums lietā Nr. 2011-10-01 tika

iesniegts kā konstitucionālā sūdzība, Satversmes tiesa minētajā

lietā izvērtēja, vai apstrīdētās normas skar pieteikuma

iesniedzējiem Satversmes 107. pantā paredzētās tiesības saņemt

veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Proti, Satversmes tiesa

pārbaudīja, vai, nosakot tiesnešu darba samaksu atbilstoši

jaunajai atlīdzības sistēmai, nav ierobežota tiesneša finansiālā

drošība, ar attiecīgajā lietā apstrīdētajām normām būtiski

samazinot tiesnešu amatalgu (sk. lēmuma lietā Nr.

2011-10-01 26. punktu).

Satversmes tiesa norādīja, ka atlīdzības sistēmas saturu un

tās pieņemšanas procedūru vērtēs vienīgi tādā gadījumā, ja tiks

konstatēts pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums (sk.

lēmuma lietā Nr. 2011-10-01 27.2. punktu).

Konstatējot, ka apstrīdētās normas konkrētajā lietas izskatīšanas

brīdī nav samazinājušas tiesnešu atalgojuma faktisko vērtību un

līdz ar to neskar pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 107. pantā

noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu

(sk. lēmuma lietā Nr. 2011-10-01 29.3. punktu),

Satversmes tiesa pieņēma lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā.

Tādējādi Satversmes tiesa nevērtēja:

1) apstrīdēto normu pieņemšanas procedūru;

2) tiesnešu atlīdzības sistēmas atbilstību Satversmei;

3) apstrīdēto normu saturu un atbilstību Satversmes 83. pantam

un vispārējiem tiesību principiem.

Līdz ar to nav pamatota Saeimas norāde, ka Satversmes tiesa ar

lēmumu lietā Nr. 2011-10-01 "2010. gadā izveidoto tiesnešu

atlīdzības sistēmu, īpaši tiesnešu atalgojuma piesaisti tiešās

pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja

mēnešalgas maksimālajam apmēram, atzina par atbilstošu Satversmes

1. un 83. pantam" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 21.

lp.). Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu nav iespējams risināt

jautājumus par tiesību normu satversmību, jo šādos gadījumos

lieta netiek izskatīta pēc būtības.

Kā izriet no atziņām, kuras

izteiktas septiņu gadu gaitā pieņemtajos Satversmes tiesas

nolēmumos tiesnešu atlīdzības lietās, Satversmes tiesas nolēmumu

izpilde šajās lietās, proti, likumdevēja reakcija uz minētajiem

nolēmumiem, neliecina par veiksmīgu Satversmes tiesas un

likumdevēja dialogu. Par to neliecina arī Spriedums.