6. pants

Pienācīga atalgojuma nodrošināšana ir saistīta ar

neatkarīgas un kompetentas tiesas nodrošināšanu, kas ir tiesību

uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa (sk. Sprieduma 19. punktu).

Tiesnesim, kura pienākums ir izšķirt sabiedrībā radušos strīdus,

kā arī strīdus starp personu un valsti, ir jābūt ne vien augsti

profesionāli kvalificētam un ar nevainojamu reputāciju, bet arī

materiāli neatkarīgam un jājūtas drošam par savu nākotni (sk.

Sprieduma 22.1. punktu). Vienīgi tāds tiesnesis spēj pieņemt

Satversmei atbilstošus nolēmumus un veicināt visas sabiedrības

labklājību. Ņemot vērā tiesnesim uzlikto atbildību par tiesiskuma

nodrošināšanu, tiesnesim paredzētajām materiālajām un sociālajām

garantijām jābūt tādām, kas atbilstu tiesneša konstitucionālajam

statusam un cieņai.

Tiesneša finansiālā drošība ir viena no reālajām garantijām,

ko uz mūžu amatā ievēlēts tiesnesis izjūt kā ikdienas atbalstu

neatkarīgas tiesas spriešanā. Viens no finansiālās drošības

mērķiem ir nodrošināt to, ka tiesas ir un arī izskatās brīvas no

politiskās iejaukšanās ar ekonomisku manipulāciju starpniecību.

Lai tiesnesis paliktu, cik vien tas iespējams, nošķirts no visu

politisko un ekonomisko spēku spiediena un ietekmes, viņš ir

jāatbrīvo no finansiālām vai biznesa problēmām, kuras varētu viņu

ietekmēt vai pat tikai radīt iespaidu, ka ietekmē viņa funkciju

izpildi (sk. Sprieduma 21.2. punktu).

Valsts pienākums nodrošināt tiesnešu materiālo neatkarību kā

ikkatras personas objektīvas un taisnīgas cilvēka tiesību

aizsardzības garantiju izriet no pamatnormas un Satversmes

normām, kas noteic, ka valsts ir demokrātiska un tiesiska. Arī

Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija CM/Rec (2010)12

noteic, ka "tiesnešu atalgojumam jābūt samērīgam ar viņu

pienākumiem un atbildību un jābūt pietiekamam, lai pasargātu

viņus no stimuliem, kuru mērķis ir ietekmēt viņu lēmumus".

Tālāk rekomendācijā ir teikts, ka tiesību normām jābūt tādām, kas

nodrošinātu tiesnešus pret viņu atalgojuma samazināšanos.

Satversmes tiesa Spriedumā skaidri pierādīja, ka šāds mehānisms

apstrīdētajās normās nav bijis iestrādāts kopš to pieņemšanas

brīža (sk. Sprieduma 22.4. punktu).

Līdz ar to likumdevējs, izstrādājot

tiesnešu atlīdzības sistēmu, nav ievērojis tiesu varas

neatkarības principu.