2. pants

Izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai

apstrīdētajās normās noteiktā regulējuma, ciktāl tas attiecas uz

augstākā akadēmiskā personāla - asociēto profesoru un profesoru -

nodarbināšanu uz noteiktu laiku un zinātniskās darbības pārbaudes

procedūras piemērošanu ik pēc sešu gadu perioda, leģitīmo mērķi

iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzējs paudis uzskatu, ka likumdevējs,

pieņemot Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu un 30. panta

ceturto daļu, nav izvērtējis, vai nepastāv citi, personas

tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi. Kā

uzsvērts pieteikumā, likumdevējs varējis izveidot tādu sistēmu,

ka augstākajam akadēmiskajam personālam nav nepieciešams iziet

atkārtotu ievēlēšanas procedūru, bet zinātniskās darbības

kvalitāte tiek nodrošināta ar regulāru pārbaužu palīdzību.

Pieteikuma iesniedzējs pieļauj, ka zinātniskās darbības pārbaudes

procedūra varētu tikt veikta tikai tādā gadījumā, ja saņemtas

sūdzības par konkrētas personas darbību, savukārt ar personu,

kurai attiecīgā akadēmiskā amata ieņemšanai nepieciešamās spējas

un kvalifikācija vairs nebūtu pietiekamā līmenī, darba tiesiskās

attiecības varētu tikt izbeigtas atbilstoši Darba likumam. Arī

tiesībsargs atzinis, ka varētu pastāvēt saudzējošāki līdzekļi, ar

kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams

sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām.

Savukārt Saeima un Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka

saudzējošāku līdzekļu nav.

Satversmes tiesa neuzskatīja, ka ar pieteikuma iesniedzēja

norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Šādam

vērtējumam es piekrītu. Satversmes tiesa, vadoties arī no Eiropas

Savienības tiesībām, piesardzīgi norādīja, ka apstrīdētais

regulējums pats par sevi, proti, profesūras vērtēšana ik pēc

sešiem gadiem, atbilst leģitīmajam mērķim (sk. Sprieduma 16.2.

punktu), tomēr nesatur nepieciešamās garantijas pret tā

ļaunprātīgu izmantošanu (sk. Sprieduma 20.3. punktu).

Iemesls, kura dēļ Satversmes tiesa principā akceptēja to, ka

sešu gadu termiņš - iepretim pieteikuma iesniedzēja viedoklim par

biežāku profesūras vērtēšanu - atbilst Satversmes 106. pantā

ietvertajām pamattiesībām, ir saistīts ar tiesas sniegto

akadēmiskās brīvības definīciju. Proti, tiesa pilnīgi pareizi

uzsvēra: "Zinātniskais un pētniecības darbs ir pastāvīgs un

nepārtraukts process, kura progress atkarīgs citstarp no

infrastruktūras un resursu pieejamības, kā arī profesūras

kvalifikācijas. Turklāt zinātnes attīstība ir iespējama tikai

akadēmiskās brīvības ietvaros, ko raksturo pastāvīgs dialogs ar

konkrētajā nozarē strādājošiem kolēģiem Latvijā un ārpus

Latvijas" (Sprieduma 16.2. punkts). Būtu dīvaini, ja

zinātnieks, kas iesaistījies ilgtermiņa zinātniskā projektā,

katru gadu tiktu pārbaudīts attiecībā uz šā projekta virzību.

Šāda pieeja būtu grūti attaisnojama no akadēmiskās brīvības

viedokļa.