3. pants

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa Satversmes 106.

pantu interpretē, ņemot vērā Satversmes 113. pantu, kas nosaka

valsts pienākumu atzīt zinātniskās, mākslinieciskās un citādas

jaunrades brīvību (sk. Sprieduma 11.3. punktu).

Augstskolu likuma 6. pantā noteikts, ka augstskolās tiek

nodrošināta pētniecības darba un mākslinieciskās jaunrades

brīvība. Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir saistoša

arī Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kuras 13. pantā

noteikts, ka pētījumu veikšana humanitārajās un eksaktajās

zinātnēs ir brīva, proti, tiek respektēta pētnieka akadēmiskā

brīvība. Ir būtiski uzsvērt, ka Satversmes tiesa Spriedumā

definējusi akadēmisko brīvību, proti, norādījusi, ka tā ietver

brīvību veikt pasniedzēja darbu, nepakļaujoties noteiktu doktrīnu

spiedienam, brīvību veikt pētījumus, izplatīt un publicēt tajos

gūtos rezultātus, brīvību paust savu viedokli par iestādi vai

sistēmu, kurā pasniedzēji strādā, brīvību no institucionālās

cenzūras, kā arī brīvību piedalīties profesionālajās vai

reprezentējošās akadēmiskajās organizācijās. Ikvienam, kurš

nodarbojas ar zinātni, pētniecību vai mācīšanu, ir tiesības tikt

pasargātam no jebkādiem valsts mēģinājumiem ietekmēt zināšanu

iegūšanu un tālāknodošanu (sk. Sprieduma 11.3.

punktu).

Tādējādi no Satversmes 113. panta izriet valsts pienākums

ievērot un aizsargāt profesūras akadēmisko brīvību. Tas nozīmē,

ka valstij, izvirzot prasības profesūrai, ir pienākums gādāt, lai

valsts izveidotā profesūras darbības sistēma nodrošinātu

attiecīgo personu tiesības uz zinātniskās, mākslinieciskās un

citādas jaunrades brīvību. Tātad, izvērtējot Latvijā izveidoto

sistēmu, kuras ietvaros profesūra ik pēc sešiem gadiem atskaitās

par paveikto, ir jāatbild uz jautājumu, vai šāda periodiska

atskaitīšanās bez jebkādām nodarbinātības garantijām atbilst

akadēmiskās brīvības principam un sekmē tā ievērošanu.