4. pants

Katrs cilvēks ir unikāls. Sabiedrībā vienmēr būs

dažādas, atšķirīgas personu grupas. Dažādība ir sabiedrības

attīstības virzītājspēks. Taču tieši tādēļ cilvēktiesību kā

tiesību jautājuma centrā ir tiesiskās vienlīdzības un

diskriminācijas aizlieguma nodrošināšana. Proti, demokrātiskā

tiesiskā valstī cilvēka atšķirība no citiem cilvēkiem nedrīkst

būt par iemeslu nesamērīgam viņa tiesību ierobežojumam.

Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir jāpārliecinās, ka

ikviena persona neatkarīgi no konkrētajām tās pazīmēm var īstenot

valstī noteiktās cilvēktiesības efektīvi un pēc būtības.

Gan starptautiskajās cilvēktiesībās, gan vairāku valstu

konstitucionālajās tiesībās ir atzīts šāds princips:

likumdevējam, konstatējot, ka atsevišķas personu grupas, kuras

dažādu iemeslu dēļ nevar savas tiesības īstenot tādā pašā apjomā

kā sabiedrības vairākums, ir tiesības pieņemt un īstenot īpašus

pasākumus, lai novērstu vai vismaz samazinātu iedomāto vai reālo

no konkrētajām atšķirībām izrietošo nevienlīdzību.

Starptautiskajos un Eiropas cilvēktiesību dokumentos uzmanība

ir pievērsta tieši nepieciešamībai pēc tādiem speciālajiem vai

īpašajiem pasākumiem, speciālajiem pagaidu pasākumiem vai

pozitīvas rīcības, kas nodrošinātu ne tikai formālu vienlīdzību,

bet vienlīdzību arī pēc būtības. Šādi ārkārtas pasākumi vai

rīcība var izpausties kā atšķirīga attieksme, kas ir labvēlīgāka

tām personām, kuras parasti atrodas nelabvēlīgākā stāvoklī

[sk., piemēram: UN Committee on the Elimination of Racial

Discrimination, "General Recommendation No. 32: The Meaning

and Scope of Special Measures in the International Convention on

the Elimination of All Forms of Racial Discrimination", UN

Doc. CERD/C/GC/32, 24 September 2009; UN Committee on the

Elimination of Discrimination Against Women, "General

Recommendation No. 25: Article 4, para. 1 of the Convention

(temporary special measures)", UN Doc. A/59/38 (supp), 18

March 2004].

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, skatot lietu par sieviešu un

vīriešu tiesību atšķirībām cietumsoda izciešanas laikā, atsaucās

uz citiem starptautiskajiem standartiem, kas atzīst notiesāto

sieviešu specifiskās vajadzības un uzsver nepieciešamību tās ņemt

vērā, un norādīja, ka atšķirīgā attieksme, kuras mērķis ir

nodrošināt patiesu vienlīdzību, var būt attaisnojama Konvencijas

14. panta izpratnē. Līdz ar to vīriešiem un sievietēm piemērojamo

cietuma režīmu atšķirības ir pieņemamas un var būt pat

nepieciešamas, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 10. janvāra sprieduma

"Ēcis v. Latvia", pieteikums Nr. 12879/09, 86.

punktu). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka uz

dzimuma kritērija pamata noteiktajām atšķirībām ir jāatbilst

samērīguma principam (ibid., §

70).

Atbilstoši starptautiskajiem standartiem, kas pieļauj un pat

prasa īstenot īpašos pasākumus, likumdevējam pastāvīgi ir

jāapzina, kuras personas un kādu iemeslu dēļ atrodas

nelabvēlīgākā situācijā kā citi sabiedrības locekļi, un jāvērtē,

vai un kādi pasākumi nepieciešami šo personu stāvokļa

uzlabošanai. Savukārt, nosakot īpašus pasākumus kādas personu

grupas stāvokļa uzlabošanai, likumdevējam vienlaikus jāraugās,

cik ilgi tie var tikt saglabāti, lai neveidotos jaunas

nevienlīdzības situācijas, kurām varētu nebūt attaisnojuma.

Proti, likumdevējam pastāvīgi un periodiski jāpārvērtē noteikto

pasākumu nepieciešamība, apjoms un piemērošanas sekas.

Tādējādi gadījumos, kad valsts pieņem īpašos pasākumus, lai

kādai grupai, kuru vieno noteikta pazīme, nostiprinātu iespējas

īstenot tiesības pēc būtības, šādi pasākumi netiek uzskatīti par

vienlīdzīgo tiesību principa pārkāpumu. Līdz ar to Sprieduma 19.

punktā ietvertais secinājums, ka izskatāmās lietas ietvaros

vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas vīrieši un sievietes,

kas, būdami pilngadīgi, izdarījuši smagu vai sevišķi smagu

noziegumu, notiesāti ar brīvības atņemšanu un izcieš sodu

(turpmāk arī - notiesātie vīrieši un sievietes), ir nepilnīgs.

Tas pats sakāms par Sprieduma 20. punktā ietverto secinājumu, ka

apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi. Tieši šajā punktā

bija nepieciešams raksturot pašu atšķirīgo attieksmi, kas netieši

radusies sakarā ar to, ka attiecībā uz vienu grupu vēsturisku

iemeslu dēļ tika īstenoti īpašie pasākumi.