5. pants

Turpmākajā Sprieduma tekstā ir pamatoti norādīts:

lai labotu ilgstoši pastāvējušo nevienlīdzību, likumdevējam ir

tiesības un noteiktos gadījumos arī pienākums veikt īpašus

pasākumus (sk. Sprieduma 22.1. un 23.1. punktu). Pēc

būtības pievienojos Spriedumā secinātajam, ka ar apstrīdēto normu

noteiktā atšķirīgā attieksme pret vīriešiem radusies, valstij

īstenojot īpašus pasākumus notiesāto sieviešu tiesību

nodrošināšanai un vēsturiski radušās dzimumu nevienlīdzības

mazināšanai (sk. Sprieduma 23.3. punktu).

Tādējādi vīrieši un sievietes ir salīdzināmās grupas, kas

vēsturiski atradušās nevienlīdzīgos apstākļos, un tādēļ valstīm

ir bijis pienākums īstenot īpašus pasākumus, lai nostiprinātu

sieviešu tiesības. Atbildot uz Satversmes 91. panta otrā teikuma

testa jautājumu, vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai

atšķirīgu attieksmi pret šīm personām (personu grupām), tiesai

bija nepieciešams veikt īpašu atšķirīgās attieksmes analīzi,

ņemot vērā to, ka starptautiskās cilvēktiesības ir prasījušas no

valstīm īpašus pasākumus sieviešu tiesību efektīvai aizsardzībai

un ka šāda atšķirību noteikšana nav uzskatīta par vienlīdzīgo

tiesību principa pārkāpumu.

Šie apstākļi norāda uz to, ka atšķirīgās attieksmes definējums

izskatāmajā lietā nav tāds pats kā vairumā citu ar Satversmes 91.

pantu saistīto lietu. Īpašo pasākumu gadījumā tiesai būtu

jādefinē atšķirību juridiskā daba. Proti, jānoskaidro: 1) vai

apstrīdētā atšķirīgā attieksme ir radusies, valstij īstenojot

īpašos pasākumus; 2) vai Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā vēl arvien prasa šādu īpašo pasākumu

īstenošanu; 3) ja starptautiskie standarti un demokrātisko valstu

prakse ir attīstījusies, - vai konkrētā atšķirīgā attieksme ir

objektīva un saprātīga. Proti, vai vēl arvien ir samērīgi

nepiemērot tādus pašus pasākumus otrai salīdzināmajai grupai, vai

arī turpmāk ir jāsaglabā visi īpašie pasākumi vai daļa no tiem

attiecībā uz savulaik nevienlīdzīgā situācijā bijušo personu

grupu. Īpašo pasākumu lietās galvenais jautājums ir par to, vai

ilgāka īpašo pasākumu uzturēšana spēkā nesamērīgi neierobežo tās

salīdzināmās grupas tiesības, kurai šādus pasākumus nepiemēro.

Turklāt jāatceras, ka šādu pasākumu nepiemērošana zināmā laika

posmā netiek uzskatīta par vienlīdzīgo tiesību principa

pārkāpumu.