4. pants

Uzskatu, ka viens no šādiem politiskiem apsvērumiem,

kura vērtēšanai lietā bija piešķirama lielāka nozīme, ir tautas

uzticība Saeimai. Uz to tiesas sēdē norādīja arī vairākas

pieaicinātās personas - ārsti un medicīnas tiesību speciālisti.

Piemēram, Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvis

J. Perevoščikovs norādīja, ka sabiedrība seko līderiem, un,

valstī uzsākot vakcināciju, politiķi ar savu piemēru parāda, ka

vakcinācija ir droša, efektīva un nepieciešama sabiedrībai. Arī

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas pulmonologs,

invazīvās pneimonoloģijas kabineta vadītājs A. Zariņš

uzsvēra, ka Saeimas deputātam bija jābūt tam, kurš rāda

sabiedrībai piemēru. Savukārt Latvijas Universitātes Medicīnas

fakultātes asociētā profesore, vadošā pētniece S. Olsena

vērsa uzmanību uz to, ka valsts varas pārstāvjiem ir ne tikai

tiesības tikt ievēlētiem un pārstāvēt savus vēlētājus, bet arī

pienākums rūpēties par sabiedrības veselību un drošību. Ja

deputāts ir uzņēmies savus pienākumus, viņam jāņem vērā, ka

privātie uzskati, kuri noteiktos apstākļos varētu radīt risku

citiem cilvēkiem, var tikt ierobežoti. Demokrātiskā valstī valsts

iestāžu darbinieku un amatpersonu solidaritātei ar pārējiem

sabiedrības locekļiem grūtos apstākļos ir izšķiroša nozīme

grūtību pārvarēšanā, citādi tas apdraud sabiedrību.

Pētījumos par sociālo ietekmi uz cilvēku domāšanu ir atzīts,

ka cilvēki, pieskaitot sevi kādai grupai, pieņem šīs grupas

attieksmi un uzskatus. Grupas identitāte var tieši ietekmēt un

pārliecināt personu, ka nostāja ir pamatota. Citu, sev līdzīgo

cilvēku piekrišana vairo subjektīvo pārliecību par to, ka kopīgā

attieksme atspoguļo ārējo realitāti un jautājuma objektīvo

patiesību (Wood W. Attitude Change: Persuasion and Social

Influence. Annual Review of Psychology, 2000,

pp. 557-558). Tieši līderi rada kopīgas sociālās

identitātes sajūtu starp sekotājiem. Daudzi pētījumi liecina, ka

cilvēki dod priekšroku līderiem, kuri veicina sajūtu, ka

"mēs visi esam kopā". Bez šāda līdera pastāv risks, ka

cilvēki izvairīsies no pilsoniskas rīcības un tā vietā pieņems

filozofiju "katrs pats par sevi". Darbības, kas liek

domāt, ka līderis nav gatavs dalīt saviem sekotājiem uzlikto

slogu, var kaitēt viņa spējai ietekmēt sekotāju uzvedību (Van

Bavel J., Willer R. and others. Using social and

behavioural science to support COVID-19 pandemic response.

Nature human behavior, 2020, p. 466).

Nenoliedzami, Covid-19 krīzes pārvarēšanā tieši sabiedrības

vienotībai un solidaritātei bija ļoti liela nozīme. Līdz ar to

svarīga bija arī tāda līderu rīcība, kas ar savu piemēru

veicināja tādu sabiedrības uzvedību, kas vērsta uz ārkārtējās

situācijas pārvarēšanu, nevis ir tai pretēja. Tādējādi uzskatu,

ka Saeimas deputātu izrādītā priekšzīme un to seku uzņemšanās,

kuras tie paredzēja arī citiem sabiedrības locekļiem, bija ļoti

būtiska. Varu piekrist Saeimas Prezidijam sniegtajam lietpratēja

atzinumam, ka "demokrātiskā tiesiskā valstī sagaidāms, ka

valsts konstitucionālo orgānu amatpersonas un Saeimas deputāti kā

tautas priekšstāvji rādīs priekšzīmi un paraugu apdraudējuma

pārvarēšanā un spēkā esošo likumisko prasību ievērošanā"

(Pleps J. Rīkojumā paredzētie ierobežojumi vispārēji

attiecas uz visu valsts konstitucionālo orgānu amatpersonām.

Jurista Vārds, 02.11.2021., Nr. 44(1206)).

Covid-19 krīzes pārvarēšanai tika noteiktas dažādas

epidemioloģiskās drošības prasības gan attiecībā uz visu

sabiedrību kopumā, gan atsevišķām sabiedrības grupām. Valsts

prezidenta 2020. gada 3. marta paziņojuma Nr. 8

"Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi

ārkārtējā situācijā" 9. punktā turklāt noteikts ikviena

iedzīvotāja pienākums pildīt visus noteikumus, kas tiek izdoti

sakarā ar ārkārtējo situāciju. Ja šāds pienākums ir noteikts

ikvienam iedzīvotājam, ir saprātīgi sagaidāms, ka šos noteikumus

pildīs arī valsts amatpersonas, tostarp deputāti.

Līdz ar to, manuprāt, deputāta tiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis bija arī demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība, jo bez

uzticēšanās Saeimai to ir neiespējami pilnvērtīgi īstenot. Šā

leģitīmā mērķa noraidīšana Spriedumā bija pārsteidzīga, jo

ietekmēja samērīguma izvērtēšanu un liedza ņemt vērā būtiskus

likumdevēja apsvērumus.