5. pants

Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts un tās

tiesiskā sistēma balstās uz iedzīvotāju uzticēšanos (uzticību)

valstij un tiesībām. Saeimas kā likumdevēja uzdevums ir vairot un

stiprināt šo uzticību valstij un tiesībām (sk. Satversmes

tiesas tiesneses Daigas Rezevskas 2017. gada

2. novembra atsevišķo domu lietā Nr. 2016-14-01

5. un 6. punktu). Demokrātiskā tiesiskā valstī

likumdevējam jāievēro tiesiskuma princips un paša pieņemtie

likumi un lēmumi (sal. Satversmes tiesas 1999. gada

1. oktobra sprieduma lietā Nr.03-05(99) secinājumu

daļas 1. punkts). Saeimas deputātu privileģēšana un

atsevišķu izņēmumu paredzēšana tiem ir nepamatots izņēmums no

vienlīdzības un solidaritātes principa, kas neveicina uzticēšanos

ne Saeimai un deputātiem, ne līdz ar to valstij kopumā un

tiesībām. Jo būtiskākus personas pamattiesību ierobežojumus

likumdevējs paredz un prasa no sabiedrības, jo principiālāka

prasība ir tam pašam pakļauties šiem ierobežojumiem un paciest

vienlīdzīgi un solidāri kopā ar citiem attiecīgos apgrūtinājumus.

Vēlos uzsvērt, ka nevienai citai valsts amatpersonu grupai netika

piešķirtas un atzītas šādas privilēģijas. Demokrātiskā tiesiskā

valstī vajadzētu izvairīties no Džordža Orvela aprakstītā

principa "Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki

ir vienlīdzīgāki par citiem" īstenošanas tiesiskajā un

sociālajā realitātē (sk.: Orvels Dž.

Dzīvnieku ferma. Avots, 1988, Nr. 6, 80. lpp.).

Spriedumā šim aspektam vajadzēja pievērst lielāku vērību, lai

neradītu lieku netaisnīguma sajūtu un pārliecību, ka solidaritāte

kopējā labuma interesēs ar pārējo sabiedrību un savu tiesību

ierobežošana neattiecas uz Saeimas deputātiem.