3. pants

Kā jau tas norādīts Spriedumā, sociāli atbildīgas

valsts princips neizslēdz ikvienas personas pienākumu, cik vien

tas ir saprātīgi sagaidāms tās spēju robežās, rūpēties pašai par

sevi un saviem tuviniekiem un nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi.

Ja pati persona to nespēj, tad valstij ir pienākums sniegt

sociālo palīdzību uz sabiedrības solidaritātes pamata. Pienākums

rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo

labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un nākamajām paaudzēm,

ietverts arī Satversmes ievadā (sk. Sprieduma 11.

punktu).

No Sprieduma un iepriekšējās Satversmes tiesas judikatūras

izriet, ka valstij ir pienākums katrai trūcīgai personai nevis

nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi, bet radīt iespēju veidot

cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi (sk. Sprieduma 13. punktu un,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2019‑25‑03 15. punktu).

Jāņem vērā, ka sociālās palīdzības uzdevums kopsakarā ar

citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir radīt iespēju

trūcīgām personām izkļūt no nabadzības slazda. Ar sociālās

palīdzības atbalsta pasākumiem nevar pieļaut, ka personas,

ilgstoši nelīdzdarbojoties, turpina uz pārējās sabiedrības kopējo

līdzekļu pamata šo sistēmu izmantot. Piekrītu Saeimas un Valsts

kontroles lietā sniegtajam viedoklim, ka sociālās palīdzības

sistēmas mērķis nav nosegt visas trūcīgas personas vajadzības

tādā apmērā, ka viņai nekas nav jādara, lai dzīvotu cilvēka

cieņai atbilstošu dzīvi. Tās mērķis ir motivēt un gādāt par to,

lai šī persona izkļūtu no situācijas, kurā viņa atrodas, un

patstāvīgi spētu funkcionēt sabiedrībā.

Labklājības ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

vidējais garantēto minimālo ienākumu pabalsta saņemšanas ilgums

ir pieci mēneši. Tas nozīmē, ka trūcīgās personas vairumā

gadījumu šādā situācijā atrodas salīdzinoši neilgu laiku. Tas arī

parāda, ka sociālās palīdzības un citu sociālās drošības sistēmas

atbalsta pasākumu ietekmē trūcīgās personas no nabadzības slazda

ir spējīgas izkļūt.

Atbilstoši Labklājības ministrijas sniegtajai informācijai

lielākās garantēto minimālo ienākumu pabalsta saņēmēju grupas

2021. gadā bija mājsaimniecības ar bērniem - 36 procenti;

atsevišķi dzīvojošas personas darbspējas vecumā - 25,8 procenti;

mājsaimniecības, kurās ir personas darbspējas vecumā un pensijas

vecuma personas vai personas ar invaliditāti - 18,6 procenti.

Labklājības ministrija norādījusi, ka pensijas vecuma personām un

personām ar invaliditāti nebūtu jābūt garantēto minimālo ienākumu

pabalsta saņēmēju vidū, jo tās saņem vecuma vai invaliditātes

pensiju, kuras apmērs ir 20 procenti vai vairāk no ienākumu

mediānas. Izņēmums varot būt tikai, ja šīs personas dzīvo kopā ar

citiem mājsaimniecības locekļiem, kuri, piemēram, ir bez

darba.

Minētie statistikas dati parāda, ka lielākā daļa garantēto

minimālo ienākumu pabalsta saņēmēju ir darbspējīgas personas un

mājsaimniecības, kurās ir personas, kas atrodas darbspējīgu

personu apgādībā. Tas nozīmē, ka, ievērojot līdzdarbības

pienākumu, šīm personām vispirms pašām saviem spēkiem ir jābūt

spējīgām izkļūt no nabadzības, bet sociālās palīdzības un citi

sociālās drošības sistēmas atbalsta pasākumi tam ir papildu

atbalsts.

Piekrītu Saeimas un vairāku pieaicināto personu tiesas sēdē

norādītajam, ka sociālās palīdzības atbalsta apmēra būtiska

palielināšana to tuvinātu minimālās algas apmēram, un tādēļ daļa

to saņēmēju varētu zaudēt motivāciju iesaistīties vai atgriezties

darba tirgū, kā arī tas motivētu citas nodarbinātas personas

aiziet no darba un paļauties uz sociālās palīdzības sniegto

atbalstu. Atbalsta apmēram ir jābūt atbilstošam un saskanīgam ar

visu sociālās drošības sistēmu kopumā, arī minimālās pensijas

apmēru, par kuru personas ir veikušas sociālās iemaksas.

Satversmes tiesa Spriedumā jau vērsa uzmanību, ka garantēto

minimālo ienākumu pabalstam kopsakarā ar citiem sociālās drošības

sistēmas pasākumiem ir jānodrošina trūcīgo personu

pamatvajadzības tādā minimālā apmērā, lai palīdzētu šīm personām

saviem spēkiem izkļūt no nabadzības slazda. Vienlaikus tie

nedrīkst radīt tādus apstākļus, kas mazinātu trūcīgu personu

vēlmi pašām līdzdarboties un uzlabot savas dzīves apstākļus

(sk. Sprieduma 18. punktu). Turklāt garantēto minimālo

ienākumu pabalsta apmēram ir jābūt samērīgam ar visu sociālās

drošības sistēmu.

Līdz ar to uzskatu, ka sociālā palīdzība ir jāsniedz tādā

apmērā, kas nodrošina trūcīgo personu pašu nepieciešamāko

pamatvajadzību apmierināšanu minimālā apmērā, lai tā neradītu

tādus apstākļus, ka sociālās palīdzības sistēmu izmanto personas,

kuras pašas ir spējīgas nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīvi.