4. pants

Konstitucionālo sūdzību, pēc kuras tika

ierosināta lieta Nr. 2015-10-01, iesniedza persona, kura viena

audzina bērnu ar invaliditāti. Iepriekš šis bērns bija saņēmis

asistenta pakalpojumu, taču viņa pubertātes laikā situācija

būtiski mainījās. Pieteikuma iesniegšanas un sprieduma taisīšanas

laikā bērna fiziskā un psihiskā stāvokļa dēļ viņa māte bija

vienīgā persona, kas varēja viņam asistēt. Tātad tā bija izņēmuma

situācija, kurā nonākusi pieteikuma iesniedzēja un kura tika

ņemta vērā, izspriežot minēto lietu un, protams, vērtējot

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Savukārt Pieteikuma iesniedzēja, pēc kuras

konstitucionālās sūdzības tika ierosināta lieta Nr. 2015-22-01,

dzīvo kopā ar māti, kurai ir invaliditāte, bet kurai asistenta

pakalpojumu varētu sniegt arī citas personas, ja vien tādas būtu

pieejamas.

Tāpēc, manuprāt, abās

konstitucionālajās sūdzībās minētie faktiskie apstākļi nav

salīdzināmi un Spriedumā bija nepieciešams izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

balstoties uz konkrētās lietas faktiskajiem

apstākļiem.