5. pants

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības principam,

Satversmes tiesa noskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots

samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7.

punktu).

Spriedumā ir secināts, ka Pieteikuma iesniedzēja atrodas

salīdzināmā situācijā ar tām personām, kurām nepieciešams sniegt

asistenta pakalpojumu savas ģimenes loceklim ar invaliditāti,

dzīvojot ar viņu nedalītā mājsaimniecībā, bet apstrīdētā norma

rada atšķirīgu attieksmi pret Pieteikuma iesniedzēju, jo viņa ir

tiesnese (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 14. punktu).

Izvērtējot apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un

samērīgumu, Satversmes tiesa ir izmantojusi spriedumā lietā Nr.

2015-10-01 secināto, norādot: "Spriedumā lietā Nr.

2015-10-01 atzīts, ka apstrīdētās normas radītās atšķirīgās

attieksmes leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu personu tiesības

un demokrātisko valsts iekārtu. Pārbaudot, vai apstrīdētās normas

radītā atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma principam,

spriedumā Nr. 2015-10-01 atzīts, ka attiecībā uz valsts

amatpersonu - tiesnesi, kuram nepieciešams sniegt asistenta

pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, apstrīdētā norma nav

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai" (Satversmes tiesas

2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 16.

punkts).

Piekrītu, ka Spriedumā nebija nepieciešams atkārtoti

noskaidrot apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, jo tas ir

universāls. Spriedumā Nr. 2015-10-01 tika secināts, ka apstrīdētā

norma ir daļa no normatīvā regulējuma, kas nodrošina tiesneša kā

amatpersonas darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā,

kā arī tiesu varas neatkarību demokrātiskā valstī. Tādējādi

apstrīdētās normas radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais

mērķis ir aizsargāt citu personu tiesības un demokrātisko valsts

iekārtu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3. punktu).

Savukārt ierobežojums

attiecībā uz katru konkrētu personu var izpausties individuāli un

tā samērīgums var būt atšķirīgs. Tāpēc uzskatu, ka Spriedumā bija

nepieciešams vērtēt Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu.