6. pants

Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas radītā

atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma principam,

jāpārbauda:

1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo

mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai likumdevēja darbība ir samērīga, tas ir, vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr.

2003-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu un 2008. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 13.

punktu).

Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 ir secināts, ka

"attiecībā uz tiesnesi, kuram nav ļauts sniegt asistenta

pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, netiek sasniegts ar

apstrīdēto normu radītā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis" (Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 18.3. punkts). Tā kā ar

neatbilstību vienam no "testa" kritērijiem pietiek, lai

apstrīdēto normu atzītu par neatbilstošu Satversmes 91. pantam,

spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 netika vērtēta pamattiesību

ierobežojuma nepieciešamība un samērīgums attiecībā pret

sabiedrības gūto labumu no šā ierobežojuma.

Uzskatu, ka secinājums par pamattiesību ierobežojuma

nepiemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai ir patiess gadījumā,

kad bērna māte - tiesnese - ir vienīgā persona, kura var asistēt

savam bērnam ar invaliditāti, taču šis secinājums nav attiecināms

uz situāciju, kādā atrodas Pieteikuma iesniedzēja.

Vēlos uzsvērt, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

ierobežojums ir daļa no sistēmas, kas tiesiskā valstī ierobežo

tiesnešu pamattiesības, lai garantētu citu personu tiesības uz

taisnīgu, objektīvu un neitrālu tiesu. Tātad Spriedumā bija

jāvērtē tiesneša pamattiesību ierobežojuma samērīgums iepretim

nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un demokrātisko

valsts iekārtu.

Satversmes tiesa savulaik atzinusi, ka viens no

demokrātiskas valsts principiem ir tiesiskuma princips. Tikai

neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa

rezultātu, kas ir tiesiskuma pamats. Tiesnešu neatkarības

nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek

spriesta tiesa (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2. punktu).

Lai nodrošinātu ikvienam taisnīgu tiesu un veicinātu

tiesnešu neatkarību, objektivitāti un neitralitāti, tienešiem ir

noteiktas gan īpašas garantijas, gan dažādi ierobežojumi. Jau

stājoties amatā un vēlāk pildot amata pienākumus, tiesnesim ir

jāapzinās, ka tiesību un tiesnešu ētikas normas viņam uzliek

ievērojamus ierobežojumus salīdzinājumā ar citām personām,

piemēram, tiesnesim ir liegtas tiesības būt politiskās partijas

biedram, ļoti ierobežotas amatu savienošanas iespējas, rūpīgi

jāpārdomā savas ārpustiesas sabiedriskās aktivitātes utt. Turklāt

tiesneši bieži pašierobežojas, lai "saprātīgs novērotājs no

malas" neapšaubītu viņu objektivitāti un neitralitāti, kā

arī to, ka darbs tiesneša amatā vienmēr ir pirmajā

vietā.

Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 ir norādīts, ka

apstrīdētajā normā tiesnešiem noteiktais amatu savienošanas

aizliegums nav absolūts. Tiesneša amatu ir atļauts savienot ar

apstrīdētajā normā minētajiem amatiem, piemēram, pedagoga,

zinātnieka, profesionāla sportista un radošo darbu. To ir atļauts

savienot arī ar saimniecisko darbību, ja šīs darbības ietvaros

tiek gūti ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas, mežizstrādes,

zvejniecības, lauku tūrisma vai prakses ārsta profesionālās

darbības, kā arī saimniecisko darbību, kura tiek veikta,

pārvaldot amatpersonai piederošo nekustamo īpašumu, kā arī tāda

pilnvarojuma izpildi, uz kura pamata amatpersona rīkojas sava

radinieka vārdā, ja tas nerada interešu konfliktu (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr.

2015-10-01 18.1. punktu).

Visas šīs ārpustiesas aktivitātes ir iespējams saplānot

tā, lai tās netraucētu pildīt tiesneša darba pienākumus. Savukārt

tad, ja tiesnesis asistē personai ar invaliditāti, ne vienmēr

iespējams iepriekš paredzēt, kad šai personai asistenta palīdzība

būs nepieciešama, un tiesnesim var nākties negaidīti atstāt darba

vietu. Šāda situācija var liegt tiesnesim kvalitatīvi pildīt

savus darba pienākumus.

Turklāt pastāv risks, ka var ciest arī persona ar

invaliditāti, ja tās asistenta pienākumus veic tās ģimenes

loceklis - tiesnesis. Valsts kontrole pamatoti norāda, ka ir

"apšaubāmas personu ar invaliditāti iespējas saņemt

pilnvērtīgu asistenta pakalpojumu, ja to sniedz persona, kas

nodarbināta uz pilnu slodzi vai vēl vairāk" (Satversmes

tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 6.

punkts). Tiesneša amata slodze ir tas gadījums, uz kuru

attiecas vārdi "vēl vairāk".

Līdz ar to uzskatu, ka apstrīdētajā normā noteiktais

tiesneša pamattiesību ierobežojums sasniedz leģitīmo mērķi un ir

samērīgs salīdzinājumā ar sabiedrības gūto labumu. Ievērojot šo

ierobežojumu, tiesnesis darba laiku velta viņam uzticēto

pienākumu pildīšanai, nevis ik brīdi ir gatavs doties asistēt

personai ar invaliditāti.

Minēto argumentu dēļ uzskatu,

ka apstrīdētā norma atzīstama par atbilstošu Satversmes 91.

pantam.