Satversmes tiesas tiesnešu Aijas Brantas un Kristīnes Krūmas atsevišķās domas lietā Nr.2012-16-01 "Par likuma "Par tiesu varu" 86.panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 102.pantam"

4. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Uzskatām, ka pieņēmums par Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesību aizskārumu bija pārāk abstrakts, lai Satversmes

tiesā uzsāktā tiesvedība varētu tikt pabeigta ar spriedumu.

Pieteikuma iesniedzējs ne savā konstitucionālajā sūdzībā, nedz

arī tiesas sēdē nespēja sniegt nevienu ticamu un pārbaudāmu

pierādījumu tam, ka viņa tiesības ir aizskartas, liedzot viņam

darboties kādā jau esošā politiskajā partijā vai dibināt savu

partiju, kaut arī Pieteikuma iesniedzējam bija un ir vairākas

iespējas, kuras nebūt neprasa, lai viņš apzināti pārkāptu likumu.

Proti, Pieteikuma iesniedzējs nav rosinājis ieviest izmaiņas

Tiesnešu ētikas kodeksā, nav vērsies pie likumdevēja ar

ierosinājumu pārskatīt likumu "Par tiesu varu", nav

aicinājis Tieslietu padomi iesniegt likuma grozījumus un, galu

galā, nav kandidējis vēlēšanās nevienas partijas sarakstā, lai

gan tādējādi varētu apliecināt savu vēlmi tiešā veidā ietekmēt

attiecīgās partijas darbību. Pieteikuma iesniedzējs nesniedza

nekādu informāciju par to, ka viņš būtu Tiesnešu biedrības,

Administratīvo tiesnešu biedrības vai Tiesnešu konferences

ietvaros uzrunājis tiesnešu korpusu attiecībā uz grozījumiem

likumos par tiesnešu līdzdarbību partijās.

Tātad Pieteikuma iesniedzēja vēlme līdzdarboties politiskajā

partijā nav guvusi apstiprinājumu un tiesas secinājums, ka viņam

nenovēršami draud disciplinārlieta, ir tikai hipotētisks un

Satversmes tiesas procesa ietvaros nav pārbaudāms. Satversmes

tiesas procesu nedrīkst izmantot vienīgi hipotētiski iespējama un

novēršama, nevis reāli pastāvoša pamattiesību aizskāruma

gadījumā. Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās

kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā

pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums,

kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka

tiesību normām (aktiem), kā arī aizstāvēt personu pamattiesības

un dot savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgos jautājumos

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.2. punktu).

Līdz ar to nav pieļaujama Satversmes tiesas procesa

izmantošana vienīgi teorētiski iespējama problēmjautājuma

izskatīšanai.