5. pants

Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē norādīja, ka līdz

brīdim, kad viņš stājies tiesneša amatā, apstrīdētā norma bijusi

spēkā jau ilgu laiku, ka viņš apzinājies un labprātīgi uzņēmies

ar tiesneša amatu saistītos ierobežojumus un ka doma par

iesaistīšanos partijā viņam radusies tikai vēlāk. Ja apstrīdētā

norma būtu viņam piemērota, tad aizskārums būtu nepārprotams,

taču tādā gadījumā viņš būtu pārkāpis apstrīdētajā normā noteikto

aizliegumu. Savukārt šāda prasība nevarot tikt izvirzīta, jo

tādējādi viņš tiktu mudināts uz pretlikumīgu rīcību (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 16. - 17., 142. - 143. lpp.).

Neapstrīdot Pieteikuma iesniedzēja apgalvojumu, ka doma par

iesaistīšanos politiskajā partijā viņam varēja rasties laika

gaitā pēc iecelšanas tiesneša amatā, kā arī tiesību zinātnē

izteikto atzinumu, ka pretlikumīga rīcība nevar būt leģitīms

kritērijs konstitucionālās sūdzības priekšnoteikumu izpildei

(sk.: Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse

Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 161. lpp.), tomēr

nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja apgalvojumiem, ka no viņa

tiek gaidīta pretlikumīga rīcība.

Iepriekšējā punktā minētās darbības, tādas kā tiesnešu korpusa

uzrunāšana, rosināšana izdarīt grozījumus likumā un Tiesnešu

ētikas kodeksā, nav atzīstamas par pretlikumīgu rīcību. Turklāt

Pieteikuma iesniedzējs šādas iespējas jau ir izmantojis, mudinot

atcelt citus tiesnešiem noteiktos ierobežojumus. Proti, 2010.

gada 10. februārī viņš kā Administratīvo tiesnešu biedrības

valdes priekšsēdētājs vērsās ar iesniegumu Saeimas Juridiskajā

komisijā, rosinot pārskatīt tiesnesim noteiktos vēlēšanu tiesību

ierobežojumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 138.

lpp.).