6. pants

Sprieduma 23.2. punktā norādīts, ka tiesību normā

ietvertais aizliegums vai imperatīva prasība nav pietiekams

pamats tam, lai uzskatītu, ka pamattiesību aizskārums potenciāli

radīsies nākotnē, un atzītu personai tiesības iesniegt

konstitucionālo sūdzību. Potenciāls pamattiesību aizskārums var

būt pamats lietas ierosināšanai un izskatīšanai pēc būtības tikai

tādos gadījumos, kad likumā paredzētās sekas, kas personai

iestātos tiesību normas piemērošanas gadījumā, ir nenovēršamas un

būtu nesamērīgi smagas. Tipisks šādu nenovēršamu tiesisko seku

piemērs, kas atrodams Satversmes tiesas nolēmumos, ir likumā

noteikts termiņš (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu un 2010. gada

18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01

12. punktu). Satversmes tiesas kolēģija katrā

individuālā gadījumā konstatē aizskāruma esamību un noskaidro,

vai ir pamats ierosināt lietu un pēc būtības izvērtēt personas

prasījumu.

Mūsuprāt, kļūdains ir Spriedumā ietvertais secinājums, ka

konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību

aizskārums nav novēršams. Proti, Pieteikuma iesniedzējam

atbilstoši Satversmes 101. pantam, stājoties tiesneša amatā,

bija pienākums apzināties šim amatam likumā noteiktos

ierobežojumus. Turklāt ne pieteikumā, ne tiesas sēdē Pieteikuma

iesniedzējs nesniedza pietiekamus argumentus tam, ka viņš, sākot

pildīt tiesneša amatu, vienlaikus būtu vēlējies darboties arī

cita valsts varas atzara - likumdevēja - institūcijā.

Šajā lietā būtiski ir arī tas, ka Pieteikuma iesniedzēja

tiesības Satversmes 102. pants aizsargā vienīgi kopsakarā ar

Satversmes 101. pantā noteikto. Proti, Pieteikuma

iesniedzējam, ievērojot tā labprātīgo stāšanos valsts dienestā,

no Satversmes 102. panta izrietošo pamattiesību aizsardzības

apjoms ir mazāks nekā tādai privātpersonai, kura neatrodas valsts

dienesta tiesiskajās attiecībās.