7. pants

Uzskatām, ka Satversmes tiesa Spriedumā kļūdaini

atsaukusies uz ECT praksi lietās par potenciāliem aizskārumiem,

atbilstoši kurai par tādiem tiek atzīti tikai nenovēršami

aizskārumi [sk. ECHR Dudgeon v. United Kingdom (application

Nr. 7525/76), October 26, 1981; Norris v. Ireland (application

Nr. 10581), October 26, 1988; sk. arī Satversmes tiesas

2003. gada 29. oktobra spriedumu lietā Nr. 2003-05-01].

Turklāt nav pamatots Sprieduma 22. punktā ietvertais arguments,

ka saskaņā ar ECT praksi likums varot aizskart iesniedzēja

tiesības pats par sevi, proti, arī persona, kurai likums netiek

piemērots, varot izjust tā ietekmi vai sekas (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta 2003. gada 6. marta

lēmumu lietā "Ždanoka pret Latviju", iesniegums Nr.

58278/00). Minētajā ECT lietā apstākļi bija citādi -

apstrīdētā norma tika vairākkārt piemērota attiecīgajai personai.

Turklāt lietā bija ticami un pārbaudāmi pierādījumi tam, ka norma

skars personu nākotnē, ņemot vērā to, ka šī persona bijusi

Latvijas Komunistiskās partijas biedre. Līdz ar to ECT lieta

Ždanoka pret Latviju ir nošķirama no izskatāmās lietas, jo

galvenais apstāklis, kas nosaka personas vēlmi līdzdarboties

politiskajā partijā, ir līdzdarbība valsts varas īstenošanā, kas

T. Ždanokai tika liegta.