450. pants
); kasācijas sūdzībā nav norādes uz materiālo

tiesību normu nepareizu piemērošanu vai procesuālo tiesību normas

pārkāpumu (Civilprocesa likuma 451.-452. pants);

kasācijas sūdzība nav sastādīta atbilstoši Civilprocesa likuma

prasībām (Civilprocesa likuma 453. pants); nav

ievērots kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņš (Civilprocesa

likuma 454. pants);

2) ja kasācijas sūdzība formāli atbilst Civilprocesa likuma

464.1 panta pirmās daļas prasībām un tiesa, kas

taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav pieļāvusi šā likuma

452. panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, tad saskaņā ar

Civilprocesa likuma 464.1 panta otro daļu

tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību

gadījumos, kad:

- kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību normu piemērošanas

jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas judikatūra un

pārsūdzētais spriedums tai atbilst;

- izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, secināts,

ka nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā

ietvertais lietas iznākums ir nepareizs vai ka izskatāmajai

lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai

tiesību tālākveidošanā;

3) Civilprocesa likuma 464.1 panta trešā daļa

noteic: ja kasācijas sūdzība formāli atbilst šā likuma

464.1 panta pirmās daļas prasībām un ja tiesa nav

pārkāpusi šā likuma 452. panta trešās daļas noteikumus un

izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses

nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā, tiesnešu kolēģija var

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī mantiska rakstura

strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts, ir

mazāka par 2000 euro (apstrīdētā norma).

3.2. No Civilprocesa likuma 464.1 panta

izriet, ka tiesnešu kolēģijai visupirms jāpārbauda iesniegtās

kasācijas sūdzības formālā atbilstība Civilprocesa likuma

464.1 panta pirmās daļas prasībām. Tāpat

kolēģijai jāpārliecinās par to, vai tiesa nav pieļāvusi

Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas noteikumu

pārkāpumu, piemēram, izskatījusi lietu nelikumīgā sastāvā, nav

ievērojusi procesuālo tiesību normas par tiesvedības valodu.

Ja šādi pārkāpumi nav konstatēti, tiesnešu kolēģijai

jāpārbauda, vai kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību normu

piemērošanas jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas

judikatūra un vai pārsūdzētais spriedums tai atbilst.

Ja tiek konstatēts, ka kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību

jautājumos judikatūra nav izveidojusies, tas ir, attiecīgie

tiesību jautājumi iepriekš nav aplūkoti Augstākās tiesas

nolēmumos, tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai izpildījušies divi

kumulatīvi kritēriji. Pirmais kritērijs - vai, ņemot vērā

kasācijas sūdzībā minētos argumentus, tiesnešu kolēģijai nav

acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais

lietas iznākums ir nepareizs. Šis kritērijs nodrošina civillietas

dalībnieku interešu ievērošanu. Puses ir ieinteresētas sagaidīt

lietā taisnīgu, tiesību normām atbilstošu, pareizu spriedumu.

Tas, ka Augstākajai tiesai, izlemjot jautājumu par tiesvedības

ierosināšanu, ir jāpārbauda pārsūdzētajā spriedumā ietvertā

lietas iznākuma pareizība, nav nekas neparasts. Eiropas

tiesiskajā telpā tas ir viens no kasācijas vai revīzijas

instances tiesas uzdevumiem, jāuzsver gan, ka viens no

uzdevumiem, bet ne primārais uzdevums (sk., piemēram, Itālijas

Civilprocesa kodeksa 360. pantu, Igaunijas

Civilprocesa kodeksa 679. un 692. pantu, Polijas

Civilprocesa kodeksa 398.8. panta pirmās daļas

4. punktu, savukārt Austrijas, kā arī Šveices augstāko tiesu

prakse atklāta profesores T. Domejas

(T. Domej) rakstā "What is an

important case? Admissibility of appeals to the Supreme Courts in

the German-speaking jurisdictions, Comparative essays on appeals

and other means of recourse against judicial decisions in civil

Matters", Cambridge, 2014, pp. 283-284).

Otrais kritērijs, kas jāpārbauda tiesnešu kolēģijai, ir šāds -

vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme tiesību normu

vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā vai tiesību

tālākveidošanā. Šis kritērijs ir vērsts uz publiski tiesiskās

intereses nodrošināšanu. Proti, kasācijas instances tiesas

uzdevums ir sniegt principiālu materiālo un procesuālo tiesību

normu interpretāciju, kas var ietekmēt daudzu personu tiesības

dažādos tiesas procesos. Kasācijas instances tiesas sniegtā

tiesību normu piemērošanas analīze ir būtisks instruments

vienveidīgas judikatūras veidošanai un tiesību tālākveidošanai,

un tieši tas ir kasācijas instances tiesas primārais

uzdevums.

Tātad likumdevējs ir paredzējis, ka atbilstoši Civilprocesa

likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkta

noteikumiem kasācijas tiesvedība var tikt ierosināta gan publiski

tiesisko interešu, gan arī civillietas dalībnieku interešu

nodrošināšanas labad. Ja kaut viens no iepriekš minētajiem

kumulatīvajiem kritērijiem neizpildās, tiesnešu kolēģijai nav

pamata atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Proti, ja no

kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem acīmredzami izriet

secinājums, ka pārsūdzētais spriedums ir nepareizs, bet lietai

nav nozīmes tiesību normu vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā

vai tiesību tālākveidošanā, tad viens no normā ietvertajiem

kritērijiem nav izpildījies un tas ir pamats kasācijas

tiesvedības ierosināšanai.

3.3. Savukārt tad, ja kasācijas sūdzība iesniegta

sakarā ar mantiska rakstura strīdu un strīda summa ir mazāka par

2000 euro, tiesnešu kolēģijai saskaņā ar apstrīdēto

normu, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, papildus

tam, vai sūdzība atbilst formālajām prasībām un vai ir ievēroti

Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas noteikumi, ir

jāpārbauda tikai viens kritērijs, proti, vai izskatāmajai lietai

ir būtiska nozīme tiesību normu vienveidīgas piemērošanas

nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā. Ja kasācijas sūdzība

atbilst likuma prasībām un tiesa nav pieļāvusi noteiktus

pārkāpumus, tad saskaņā ar apstrīdēto normu kasācijas tiesvedība

šādās lietās ierosināma vienīgi tajos gadījumos, kad lietas

izskatīšana kasācijas instancē ir pamatota ar nepieciešamību

aizsargāt publiski tiesiskās intereses, proti, nepieciešams

nodrošināt tiesību normu vienveidīgu piemērošanu vai tiesību

tālākveidošanu. Apstrīdētā norma nepieprasa, lai tiesnešu

kolēģija visās šādās lietās izvērtētu pārsūdzētajā spriedumā

ietvertā lietas iznākuma pareizību. Apstrīdētā norma, atšķirībā

no Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas,

pieļauj to, ka tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt

kasācijas tiesvedību pat tajos gadījumos, kad pārsūdzētajā

spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs.

3.4. Lai atklātu apstrīdētās normas mērķi

un jēgu, piemērojama arī vēsturiskā tiesību normu interpretācijas

metode, aplūkojot Civilprocesa likuma 464.1 panta

attīstību.

Līdz 2016. gada 13. jūlijam, kad spēkā stājās

Civilprocesa likuma grozījumi, ar kuriem Civilprocesa

464.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts tika

izteikti jaunā redakcijā, kā arī minētais pants tika papildināts

ar trešo daļu, spēkā bijušais regulējums paredzēja: "Ja

kasācijas sūdzība formāli atbilst Civilprocesa likuma

464.1 panta pirmajā daļā minētajām prasībām un ja

apelācijas instances tiesa nav pieļāvusi šā likuma

452. panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, tiesnešu

kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī šādos

gadījumos:

1) jautājumā par kasācijas sūdzībā norādīto materiālo tiesību

piemērošanu vai procesuālo tiesību normu pārkāpumiem attiecībā uz

šo tiesību normu piemērošanu un interpretāciju Augstākās tiesas

spriedumos citās līdzīgās lietās ir izveidojusies judikatūra, un

apelācijas instances spriedums atbilst tai;

2) nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma

tiesiskumu, un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras

veidošanā."

Likumdevējs nebija piešķīris nozīmi strīda summai. Tiesnešu

kolēģijai, izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu, neatkarīgi no strīda summas visās lietās citstarp

bija jāpārbauda pārsūdzētā sprieduma tiesiskums, proti, vai

spriedumā ietvertie motīvi, kā arī lietas iznākums ir pareizs,

tiesību normām atbilstošs. Pēc 2016. gada 9. jūnija

likuma "Grozījumi Civilprocesa likumā" spēkā stāšanās

prasība tiesnešu kolēģijai pārbaudīt pārsūdzētajā spriedumā

ietvertā lietas iznākuma pareizību attiecināta vien uz tām

lietām, kurās strīda summa ir vismaz 2000 euro vai sūdzība

iesniegta nemantiska rakstura lietā. Apstrīdētajā normā šāds

pārbaudes kritērijs nav iekļauts. Tātad atkarībā no strīda summas

likumdevējs ir paredzējis atšķirīgus kritērijus, kas tiesnešu

kolēģijai jāvērtē, pirms tā pieņem lēmumu par atteikšanos

ierosināt kasācijas tiesvedību.

3.5. Apstrīdētās normas mērķi un jēgu

atklāt palīdz arī likumdevēja motīvu noskaidrošana.

No likumprojekta Nr. 551/Lp12 anotācijas izriet, ka

likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, bijis atslogot

augstākās instances tiesu no salīdzinoši maznozīmīgu lietu

izskatīšanas. Kā norādīts anotācijā, kasācijas tiesvedības

ierosināšana lietās, kurās strīda summa nepārsniedz

2000 euro, nevar tikt atteikta gadījumos, kad tiesa,

kas taisījusi pārsūdzēto spriedumu, pārkāpusi Civilprocesa likuma

452. panta trešās daļas noteikumus, proti, pastāv absolūts

kasācijas pamats. Tāpat kasācijas tiesvedības ierosināšana nevar

tikt atteikta arī tajos gadījumos, kad lietas izskatīšana ir

pamatota ar publiski tiesisko interešu aizsardzību - nodrošināt

tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un tiesību tālākveidošanu

(sk. Saeimā 2016. gada 13. aprīlī iesniegtā

likumprojekta Nr. 551/Lp12 "Grozījumi Civilprocesa

likumā" anotāciju).

Saeimas Juridiskās komisijas 2016. gada 13. aprīļa

sēdē, kurā tika apspriesta apstrīdētā norma, Tieslietu

ministrijas pārstāve skaidroja, ka Civilprocesa likuma

464.1 panta trešā daļa ir jauns pamats atteikumam

ierosināt kasācijas tiesvedību, ja tā daļa, par kuru spriedums

tiek pārsūdzēts, ir mazāka par 2000 euro. Strīda summa

pati par sevi nav absolūts pamats atteikumam, tiesnešu kolēģijai

ir jāvērtē, vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme tiesību

normu vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā un tiesību

tālākveidošanā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas

2016. gada 13. aprīļa sēdes audioierakstu). Arī no

diskusijām, kas notika Tieslietu ministrijas pastāvīgās darba

grupas Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei 2015. gada

8. oktobra sēdē, izriet, ka apstrīdētā norma bija iecerēta

kā patstāvīgs pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

Sēdē tika aktualizēts arī jautājums par to, ka konkrētajās lietās

tiesnešu kolēģija varēs atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību

neatkarīgi no pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma

pareizības (sk. Tieslietu ministrijas pastāvīgās darba grupas

Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei 2015. gada

8. oktobra sēdes audioierakstu).

No iepriekš minētā var secināt, ka attiecībā uz mantiska

rakstura strīdiem, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek

pārsūdzēts, ir mazāka par 2000 euro, likumdevējs

vēlējies noteikt, ka kasācijas tiesvedība lietā var tikt

ierosināta tikai publiski tiesisko interešu aizsardzības labad.

Tātad, pat ja pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums

ir nepareizs, tiesnešu kolēģijai, ja tā uzskata, ka lietai nav

būtiskas nozīmes tiesību normu vienveidīgas piemērošanas

nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā, būs tiesības atteikties

ierosināt kasācijas tiesvedību. Šāda apstrīdētās normas

interpretācija ir saskanīga gan ar Satversmes tiesai iesniegtajā

Augstākās tiesas viedoklī norādīto, gan ar apstrīdētās normas

piemērošanas praksi.

3.6. Augstākās tiesas Civillietu

departaments viedoklī Satversmes tiesai norādījis, ka, piemērojot

apstrīdēto normu, tiesnešu kolēģijai nav jāpārbauda pārsūdzētajā

spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizība, ja strīda summa ir

mazāka par 2000 euro. Kasācijas sūdzības vērtēšanas

apmērs ir ievērojami mazāks, nekā piemērojot Civilprocesa likuma

464.1 panta otrajā daļā norādīto kasācijas

tiesvedības ierosināšanas atteikuma pamatu (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 12. lp.).

No lietas materiālos esošā lēmuma par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību, kas pieņemts konstitucionālās sūdzības

iesniedzēja lietā, redzams, ka tiesnešu kolēģija, piemērojot

apstrīdēto normu, nav vērtējusi pārsūdzētajā spriedumā ietvertā

lietas iznākuma pareizību. Proti, lēmumā norādīts, ka pastāv

apstrīdētajā normā norādītais pamats atteikumam ierosināt

kasācijas tiesvedību, jo izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes

vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā un

tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts, ir mazāka par 2000

euro (sk. lietas materiālu 1. sēj.

87. lp.).

Cits uzskatāms piemērs, kas apliecina, ka Civilprocesa likuma

464.1 panta otrajā daļā un apstrīdētajā normā ir

noteikti patstāvīgi un atšķirīgi kasācijas tiesvedības

ierosināšanas atteikuma pamati, ir Augstākās tiesas Civillietu

departamenta 2019. gada 9. decembra rīcības sēdes

lēmums lietā Nr. SKC-1651/2019. Šajā lietā kasācijas sūdzību

par apelācijas instances tiesas spriedumu iesniedza gan

prasītājs, gan atbildētājs. Izvērtējusi prasītāja kasācijas

sūdzību, tiesnešu kolēģija piemēroja Civilprocesa likuma

464.1 panta otro daļu un atteicās ierosināt

kasācijas tiesvedību, jo kasācijas sūdzībā minētie argumenti

nedeva acīmredzamu pamatu uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā

ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai

ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai

tiesību tālākveidošanā. Savukārt attiecībā uz atbildētāja

kasācijas sūdzību tiesnešu kolēģija, atsakoties ierosināt

kasācijas tiesvedību, piemēroja apstrīdēto normu. Atteikums

pamatots ar to, ka strīda summa ir mazāka par

2000 euro, tiesa nav pārkāpusi Civilprocesa likuma

452. panta trešās daļas noteikumus un lietai nav būtiskas

nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību

tālākveidošanā.

Apkopojot šo atsevišķo domu 3. punktā izklāstīto,

secinām, ka Civilprocesa likuma 464.1 panta

otrajā daļā un apstrīdētajā normā ir ietverti divi atšķirīgi un

patstāvīgi tiesiskie pamati atteikumam ierosināt kasācijas

tiesvedību. Piemērojot apstrīdēto normu, atšķirībā no

Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas

piemērošanas gadījuma, tiesnešu kolēģija var nepārbaudīt

pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizību.

Tātad apstrīdētā norma pieļauj to, ka tiesnešu kolēģija var

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību pat tad, ja

pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir

nepareizs.

4. Piekrītam, ka pat tad, ja lietā ir pamats

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, tiesnešu kolēģija

tomēr var to ierosināt, taču izskatāmās lietas jautājums nav par

Augstākās tiesas tiesnešu rīcību, piemērojot apstrīdēto normu.

Izskatāmajā lietā, kā to savā pieteikumā lūdzis konstitucionālās

sūdzības iesniedzējs, Satversmes tiesai bija jāizvērtē, vai

apstrīdētā norma tiktāl, ciktāl tā pieļauj to, ka tiesnešu

kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību pat tad,

ja pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir

nepareizs, atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

92. panta pirmajam teikumam. Šo atsevišķo domu turpmākajos

punktos izvērtēsim, vai apstrīdētā norma šajā daļā atbilst

Satversmei.

5. Sprieduma 10. punktā pamatoti norādīts, ka

no Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet valsts

pienākums noteikt visās lietās iespēju spriedumu pārsūdzēt

apelācijas un kasācijas kārtībā. Satversmes tiesa jau ir

atzinusi, ka likumdevējs ir tiesīgs ar likumu noteikt, cik

instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-22-01 11. punktu). Tādējādi valstij ir

rīcības brīvība noteikt lietu pārsūdzības kārtību. Piemēram,

likumdevējs var noteiktu civillietu izskatīšanā neparedzēt

kasācijas tiesu instanci. Tomēr tad, ja likumdevējs ir paredzējis

iespēju attiecīgo spriedumu pārsūdzēt kasācijas kārtībā, sūdzības

pieļaujamības un pamatotības izskatīšanas kārtībai jābūt tādai,

kas nodrošina taisnīga tiesas procesa garantijas un atbilst

vispārējiem tiesību principiem. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt,

vai:

1) apstrīdētajā normā noteiktā kārtība, kādā tiek izlemts

jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, personai

nodrošina tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas;

2) apstrīdētajā normā noteiktā kārtība atbilst Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības

principam.

6. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 464. panta

pirmo daļu Augstākajā tiesā saņemto kasācijas sūdzību izvērtē

tiesnešu kolēģija, kura lemj par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu. Lai izdarītu secinājumus par kasācijas tiesvedības

ierosināšanas nepieciešamību, tiesnešu kolēģijai ir jāizvērtē

iesniegtās kasācijas sūdzības saturs, pārsūdzētais tiesas

spriedums, kā arī lietas materiāli. Šāda procedūra pēc būtības ir

pielīdzināma lietas izskatīšanai rakstveida procesā un ir

vērtējama kā atbilstoši izraudzīts kasācijas instances pienācīgas

darbības nodrošināšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2013-02-01 12. punktu).

Apstrīdētā norma neliedz personai pārsūdzēt apelācijas

instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā, bet gan noteic

kritērijus, kas tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, izlemjot jautājumu

par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. No lietas materiāliem

izriet, ka Pieteikuma iesniedzējam pieeja kasācijas instances

tiesai netika liegta. Viņš bija iesniedzis kasācijas sūdzību par

apelācijas instances tiesas spriedumu, un, lemjot par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu, šī sūdzība tika izskatīta Augstākās

tiesas tiesnešu kolēģijas rīcības sēdē (sk. lietas materiālu

1. sēj. 82.-87. lp.). Tādējādi apstrīdētā

norma neliedz personai taisnīga tiesas procesa garantiju - pieeju

kasācijas instances tiesai -, jo nodrošina iesniegtās sūdzības

izskatīšanu tiesnešu kolēģijas rīcības sēdē.

6.1. Demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību

sistēmas mērķis ir taisnīguma nodrošināšana, tāpēc lietas

izskatīšanas kārtībai ikvienā civillietas tiesvedības stadijā,

tostarp arī tajā, kurā tiek izlemts jautājums par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu, ir jābūt tādai, kas nodrošina tiesas

procesa rezultāta taisnīgumu. Satversmes 92. panta pirmais

teikums prasa nodrošināt lietas izskatīšanu tādā procesā, kurā

tiek pieņemts taisnīgs spriedums, kas ir neatņemams taisnīgas

tiesas elements (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2013-08-01 6. punktu).

Pēc mūsu ieskata, tieši tāpēc likumdevējs Civilprocesa likuma

464.1 panta otrajā daļā kā patstāvīgu kritēriju

ir ietvēris prasību tiesnešu kolēģijai rīcības sēdē izvērtēt to,

vai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā

ietvertais lietas iznākums nav nepareizs. Tādā veidā kasācijas

instances tiesas tiesneši gādā arī par tiesiskuma ievērošanu,

nepieļaujot to, ka spēkā stājas acīmredzami nepareizs tiesas

spriedums.

Kā jau secināts šo atsevišķo domu 3.7. punktā, apstrīdētā

norma pieļauj to, ka tiesnešu kolēģija var nevērtēt pārsūdzētajā

spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizību. Šāda procesuālā

kārtība nenodrošina to, ka tiesas process noslēgsies ar taisnīgu

spriedumu civillietā. Turklāt likuma regulējums, kas pieļauj

nevērtēt lietas iznākuma pareizību, nav saskanīgs ar likuma

"Par tiesu varu" 58. pantā ietverto tiesneša

zvēresta (svinīgā solījuma) saturu. Tajā citstarp teikts, ka

tienesis nenodod patiesību, spriež tiesu stingrā saskaņā ar

Satversmi, kas nepārprotami pieprasa taisnīguma nodrošināšanu

katrā lietā. Ja no kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem

acīmredzami izriet tas, ka pārsūdzētais spriedums ir nepareizs,

un šāds nolēmums paliek spēkā, tad pēc būtības lietā tiek

apstiprināta nepatiesība un netaisnība.

6.2. Likumdevējam ir jāveido tāda efektīva

un harmoniska tiesību sistēma, kas visos tiesas procesos

nodrošina personas pamattiesības. Jo īpaši tas attiecas uz

kasācijas instances tiesu, kurai demokrātiskā tiesiskā valstī ir

būtiska nozīme Satversmes un tiesību virsvadības nodrošināšanā

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 13.1. punktu).

6.2.1. Papildinot Civilprocesa likuma

464.1 pantu ar apstrīdēto normu, kas ir jauns

kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikuma pamats,

likumdevējam bija jāņem vērā, ka Latvijā pastāvošā personas

pamattiesību nodrošināšanas sistēma ievērojami atšķiras no

Centrāleiropas valstu sistēmas. Proti, pēc tam, kad tiesvedība ir

noslēgusies vispārējās jurisdikcijas tiesā, lietas dalībnieki ir

tiesīgi vērsties konstitucionālajā tiesā, lai tā pārbaudītu, vai

ar tiesību normu piemērošanu konkrētajā lietā nav pārkāptas

personas pamattiesības. Latvijas tiesiskajā sistēmā personām

šādas tiesības nav paredzētas. Tādēļ vēl jo vairāk likumdevējs

nedrīkstēja ieviest tādu kārtību, ar kuru radīta iespēja

nepārbaudīt civillietā pieņemtā sprieduma pareizību. Arī lietās,

kurās strīda summa bijusi ievērojama, bet ar kasācijas sūdzību

tiek pārsūdzēts spriedums daļā, kas nepārsniedz

2000 euro, persona vēršas kasācijas instances tiesā,

lai aizsargātu savas pamattiesības. Ja pārsūdzētajā spriedumā

ietvertā lietas iznākuma pareizība var palikt nepārbaudīta, tas

var apdraudēt sabiedrības uzticību tiesu varai kā efektīvam

personas pamattiesību aizsardzības instrumentam. Arī Austrijas,

Vācijas un Šveices augstāko tiesu praksē ir atzīts: pat ja lietai

nav nozīmes tiesību normu vienveidīgas piemērošanas

nodrošināšanā, bet ir pārkāptas personas pamattiesības, ir

jānodrošina šīs personas tiesību aizsardzība (sk.: Domej T.

What is an important case? Admissibility of appeals to the

Supreme Courts in the German-speaking jurisdictions, Comparative

essays on appeals and other means of recourse against judicial

decisions in civil matters, Cambridge, 2014, pp.

283-284). Civilprocesa likuma 452. panta trešajā daļā

ir uzskaitīti tie tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi, kas katrā

ziņā uzskatāmi par tādiem, kas noveduši pie lietas nepareizas

izspriešanas un ir pamats tiesas sprieduma atcelšanai. Taču

minētais pants aptver tikai nelielu daļu no pamattiesībām, kuru

aizsardzība ir jānodrošina demokrātiskas tiesiskas valsts tiesu

sistēmai.

6.2.2. Likumdevējs, papildinot Civilprocesa

likuma 464.1 pantu ar apstrīdēto normu, pēc

būtības nav ievērojis tendences, kādām seko valstis Eiropas

tiesiskajā telpā, veidojot tā saucamos kasācijas filtrus. Vairāki

Eiropas Savienības valstu atzīti procesuālo tiesību zinātnieki ir

iesaistīti projektā, kura mērķis ir izstrādāt Eiropas

Civilprocesa noteikumus (European Rules of Civil

Procedure)

(sk.: https://www.europeanlawinstitute.eu/projects-publications/current-projects-feasibility-studies-and-other-activities/current-projects/civil-procedure/).

Patlaban izstrādātais Eiropas Civilprocesa noteikumu projekts

atrodas apstiprināšanas stadijā. Šā projekta 172. punkts

veltīts tam, lai definētu tiesiskos pamatus, uz kādiem pieļaujama

tiesvedība Augstākajā tiesā, proti, tā pieļaujama, lai:

1) labotu pieļautos

pamattiesību pārkāpumus; 2) nodrošinātu tiesību normu

vienveidīgu piemērošanu; 3) izlemtu nozīmīgus, visai

sabiedrībai svarīgus tiesību jautājumus; 4) nodrošinātu

tiesību tālākveidošanu.

Eiropas Civilprocesa noteikumi, pat ja tie tuvākajā laikā tiks

apstiprināti, valstij nebūs saistoši, taču tie ieskicē vērā

ņemamas vadlīnijas, kas palīdz novērtēt nacionālā civilprocesa

regulējuma atbilstību civilprocesuālo tiesību attīstībai Eiropā.

Nākas atzīt, ka Eiropas Civilprocesa noteikumu projektā

finansiālais slieksnis nav minēts kā kritērijs, pēc kura varētu

noteikt sūdzības Augstākajā tiesā pieļaujamības izvērtēšanas

apjomu. Un tas ir pamatoti, jo finansiālais slieksnis neatrodas

sistēmiskā sakarā ne ar lietas nozīmību tiesību vienotībai un

tiesību attīstībai, ne ar konkrētas personas tiesību aizsardzību.

Tādēļ šo noteikumu 172. punktā ir noteikts, ka pamattiesību

pārkāpumu labošana ir viens no Augstākās tiesas uzdevumiem, un

tas jau pats par sevi izslēdz iespēju nepārbaudīt lietas iznākuma

pareizību.

6.3. Apstrīdētā norma pieļauj to, ka

tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību,

nevērtējot to, vai nav acīmredzama pamata uzskatīt pārsūdzētajā

spriedumā ietverto lietas iznākumu par nepareizu. Tādējādi

izveidotā procesuālā kārtība, kādā tiek izlemts jautājums par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nenodrošina to, ka tiesas

process noslēgsies ar taisnīgu, pamattiesībām atbilstošu

spriedumu civillietā.

Līdz ar to apstrīdētā norma tiktāl,

ciktāl tā ļauj nevērtēt pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas

iznākuma pareizību, neatbilst Satversmes 92. pantam.

7. Izvērojot to, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietilpstošajam

tiesiskās vienlīdzības principam, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada

2. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01

13. punktu).

7.1. Sprieduma 16. punktā norādīts, ka

apstrīdētā norma noteic tādu finansiāla rakstura kritēriju

kasācijas sūdzības izvērtēšanai, kura piemērošanā tiesnešu

kolēģijai ir noteikta rīcības brīvība. Apstrīdētās normas

piemērošanas rezultātā neveidojoties personu grupas uz kādas

personiskas pazīmes pamata. Tātad Satversmes tiesa pēc būtības ir

atzinusi, ka izskatāmajā lietā nav personu grupu, kuras būtu

salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā.

Šim Satversmes tiesas secinājumam nevaram piekrist. Pirmkārt,

kā jau tika secināts iepriekš, apstrīdētā norma ir patstāvīgs

pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. Lai izlemtu

jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu mantiska

rakstura strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts,

ir mazāka par 2000 euro, tiesnešu kolēģijai nav

jāpiemēro Civilprocesa likuma 464.1 panta otrajā

daļā ietvertie kritēriji. Otrkārt, jāpiekrīt tam, ka apstrīdētā

norma noteic vienīgi kritērijus, kas tiesnešu kolēģijai

jāpārbauda, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nevis

personai vai personu grupai imperatīvi piemērojamu kritēriju.

Tomēr kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu

iesniedz persona un apstrīdētā norma pret šo personu nav neitrāla

- tā ietekmē to, vai kasācijas tiesvedība pēc personas iesniegtās

sūdzības tiks ierosināta. Personas, kuras pārsūdz apelācijas

instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā, ir salīdzināmas

vienlīdzības principa aspektā. Tās ir:

1) personas, kuras iesniedz kasācijas sūdzību par apelācijas

instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras

apmērs ir mazāks par 2000 euro;

2) personas, kuras iesniedz kasācijas sūdzību par apelācijas

instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras

apmērs ir vismaz 2000 euro;

3) personas, kuras iesniedz kasācijas sūdzību par apelācijas

instances tiesas spriedumu strīdā, kuram nav mantiska

rakstura.

Visas šīs personas vieno šādas pazīmes: 1) tās iesniegušas

kasācijas sūdzību par zemākas instances tiesas spriedumu; 2)

iesniegtās kasācijas sūdzības atbilst Civilprocesa likuma

450.-454. panta prasībām; 3) zemākas instances tiesa nav

pārkāpusi Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas

noteikumus; 4) nav nepieciešams tiesvedību ierosināt publisku

interešu dēļ, proti, lai nodrošinātu tiesību normu vienveidīgu

piemērošanu vai tiesību tālākveidošanu. Uzskatām, ka visas

minētās personas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos.

7.2. Ja persona ir iesniegusi kasācijas sūdzību

par apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura

strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000 euro, tad,

neraugoties uz to, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas

iznākums ir nepareizs, tiesnešu kolēģija saskaņā ar apstrīdēto

normu var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Savukārt

tad, ja persona iesniegusi kasācijas sūdzību par apelācijas

instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras

apmērs ir vismaz 2000 euro, vai strīdā, kuram nav mantiska

rakstura, saskaņā ar Civilprocesa likuma

464.1 panta otro daļu tiesneša uzskats, ka

pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums nav pareizs, ir

obligāts pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Proti, lai

nodrošinātu personas tiesību vai likumisko interešu aizsardzību,

kasācijas tiesvedība šādā gadījumā ir jāierosina. Tādējādi ar

apstrīdēto normu ir noteikta atšķirīga attieksme pret personām,

kuras iesniedz kasācijas sūdzību par zemākas instances tiesas

spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks

par 2000 euro, jo vienīgi šīm personām pat tad, ja

pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs,

kasācijas tiesvedības ierosināšana var tikt atteikta. Līdz ar to

apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

7.3. Nav šaubu par to, ka apstrīdētajā normā

ietvertā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu un tai ir

leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Satversmes

tiesa jau atzinusi, ka mērķis nodrošināt lietu efektīvāku

izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību un tādējādi nodrošinot

tiesu darbības efektivitāti, var tikt atzīts par leģitīmu

(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

12.2. punktu). Tādējādi atšķirīgā attieksme ir noteikta

leģitīma mērķa - citu cilvēku tiesību aizsardzības -

labad.

7.4. Tomēr atšķirīgā attieksme pret tām personām,

kuras iesniedz kasācijas sūdzību par spriedumu tādā daļā, kas

nepārsniedz 2000 euro, nav samērīga, jo labums, ko no

atšķirīgās attieksmes gūst sabiedrība, ir mazāks par personas

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

7.4.1. Jau šobrīd Civilprocesa likuma

464.1 panta otrajā daļā ir ietverti kritēriji,

kas nodrošina gan publisko interešu aizsardzību, gan arī

civillietas dalībnieku tiesību vai likumisko interešu pienācīgu

aizsardzību. Minētie kritēriji ļauj tiesnešu kolēģijai izvērtēt

ne tikai to, vai lietai ir nozīme tiesību normu vienveidīgas

piemērošanas nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā, bet arī to,

vai pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums nav

acīmredzami nepareizs. Tie ļauj nošķirt kasācijas sūdzības, kas

iesniegtas par tādiem zemākas instances tiesu spriedumiem, kuros

ietvertais materiālo un procesuālo tiesību normu vērtējums varētu

būt strīdīgs, no tām kasācijas sūdzībām, kuras visdrīzāk tiks

atzītas par nepamatotām. Uzsveram, ka saskaņā ar Civilprocesa

likuma 464.1 panta otro daļu kasācijas tiesvedība

ierosināma vienīgi tad, ja, izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos

argumentus, ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka pārsūdzētajā

spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs, - proti,

nebūtiskas kļūdas sprieduma motīvu daļā nebūs pamats kasācijas

tiesvedības ierosināšanai ne lietās, kurās strīda summa pārsniedz

2000 euro, ne lietās, kurās strīda summa ir mazāka par

2000 euro.

7.4.2. Var piekrist juridiskajā literatūrā

paustajam viedoklim, ka strīda summai nevajadzētu būt par

kritēriju, pēc kura tiks noteikts, vai lieta ir izskatāma

kasācijas instances tiesā. Likumdevējs var noteikt, ka nolēmums

lietās, kurās ir strīds līdz noteiktai summai, vispār nav

pārsūdzams kasācijas instances tiesā. Latvijas tiesiskajā sistēmā

tas attiecas, piemēram, uz vienkāršotās procedūras lietām, kurās

apelācijas instances tiesas nolēmums nav pārsūdzams. Taču tad, ja

nolēmuma pārsūdzība kasācijas instances tiesā ir pieļaujama, nav

pamata atkarībā no strīda summas noteikt atšķirīgu attieksmi pret

sūdzības iesniedzējiem un ieviest atšķirīgus standartus kasācijas

sūdzības pieļaujamības vērtēšanā (sal. sk.: Prof. Dr.

Peter L. Murray, Prof. Dr. Rolf Stürner. German Civil

Justice. Carolina Academic Press, 2004, p. 389; Domej

T. What is an important case? Admissibility of appeals to the

Supreme courts in the German-speaking jurisdictions, Comparative

essays on appeals and other means of recourse against judicial

decisions in civil matters, Cambridge, 2014,

pp. 278-279). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi, ka valsts procesuālajās tiesībās var noteikt, ka

lietās, kurās ir strīds līdz noteiktai summai, spriedums vispār

nav pārsūdzams augstākas instances tiesā, taču procesuālā

kārtība, kas regulē pieeju tiesai, nedrīkst būt pārāk formāla,

citiem vārdiem sakot, tāda, kas liedz īstenot tiesiskumu (sk.:

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 5. aprīļa

sprieduma lietā "Zubac v. Croatia" pieteikuma

Nr.40160/12 80., 96.-99.punktu). Tādējādi, ja likumdevējs ir

pieļāvis nolēmuma pārsūdzību kasācijas instances tiesā, atšķirīgu

standartu ieviešana kasācijas sūdzības pieļaujamības vērtēšanā ir

vērtējama kā pārlieks formālisms, kas liedz īstenot

tiesiskumu.

7.4.3. Visbeidzot neuzskatām, ka, atceļot

Civilprocesa likuma 464.1 panta trešo daļu, tiktu

ievērojami palielināts Augstākās tiesas darba apjoms. Jāņem vērā,

ka jebkurā gadījumā tiesnešu kolēģijai, izlemjot jautājumu par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu, ir jāizvērtē kasācijas

sūdzībā ietvertie argumenti, jāiepazīstas ar tiesas spriedumu un

lietas materiāliem. Konstatējot, ka nav pamata kasācijas

tiesvedības ierosināšanai, rīcības sēdes lēmums var tikt

sastādīts rezolūcijas veidā, un tas ir nozīmīgākais instruments,

kas efektīvi palīdz nodrošināt līdzsvaru starp kasācijas

instances tiesā saņemtajām un izskatītajām lietām, neveidojot

atšķirīgu attieksmi pret sūdzības iesniedzējiem.

Turklāt to lietu skaits, kurās kasācijas tiesvedības

ierosināšana atteikta, piemērojot apstrīdēto normu, ir

salīdzinoši neliels. Piemēram, 2018. gadā Augstākajā tiesā

tika saņemtas 1336 civillietas. Augstākā tiesa savā viedoklī

Satversmes tiesai norādījusi, ka laikā no 2017. gada līdz

2019. gada 30. oktobrim apstrīdētā norma kopumā ir

piemērota 23 lietās (sk. lietas materiālu 2. sēj.

10. lp.). Lietu, kurās piemērojama apstrīdētā norma,

skaits var gan pieaugt, gan mazināties, taču pašreizējos

apstākļos ir acīmredzami nesamērīgi nepilnu desmit lietu gadā dēļ

uzturēt tādu procesuālo kārtību, atbilstoši kurai var nevērtēt

sprieduma pareizību un taisnīgumu, kuru nodrošināšana ir

tiesvedības galvenais mērķis.

Tādējādi apstrīdētā norma, ciktāl tā ļauj nevērtēt

pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizību,

neatbilst arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

Satversmes tiesas tiesnesis A.

Laviņš

Satversmes tiesas tiesnesis J.

Neimanis

Rīgā 2020. gada 27. martā