450. pants); kasācijas sūdzībā nav norādes uz materiālo

); kasācijas sūdzībā nav norādes uz materiālo

1tiesību normu nepareizu piemērošanu vai procesuālo tiesību normas

2pārkāpumu (Civilprocesa likuma 451.-452. pants);

3kasācijas sūdzība nav sastādīta atbilstoši Civilprocesa likuma

4prasībām (Civilprocesa likuma 453. pants); nav

5ievērots kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņš (Civilprocesa

6likuma 454. pants);

72) ja kasācijas sūdzība formāli atbilst Civilprocesa likuma

8464.1 panta pirmās daļas prasībām un tiesa, kas

9taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav pieļāvusi šā likuma

10452. panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, tad saskaņā ar

11Civilprocesa likuma 464.1 panta otro daļu

12tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību

13gadījumos, kad:

14- kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību normu piemērošanas

15jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas judikatūra un

16pārsūdzētais spriedums tai atbilst;

17- izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, secināts,

18ka nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā

19ietvertais lietas iznākums ir nepareizs vai ka izskatāmajai

20lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai

21tiesību tālākveidošanā;

223) Civilprocesa likuma 464.1 panta trešā daļa

23noteic: ja kasācijas sūdzība formāli atbilst šā likuma

24464.1 panta pirmās daļas prasībām un ja tiesa nav

25pārkāpusi šā likuma 452. panta trešās daļas noteikumus un

26izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses

27nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā, tiesnešu kolēģija var

28atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī mantiska rakstura

29strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts, ir

30mazāka par 2000 euro (apstrīdētā norma).

313.2. No Civilprocesa likuma 464.1 panta

32izriet, ka tiesnešu kolēģijai visupirms jāpārbauda iesniegtās

33kasācijas sūdzības formālā atbilstība Civilprocesa likuma

34464.1 panta pirmās daļas prasībām. Tāpat

35kolēģijai jāpārliecinās par to, vai tiesa nav pieļāvusi

36Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas noteikumu

37pārkāpumu, piemēram, izskatījusi lietu nelikumīgā sastāvā, nav

38ievērojusi procesuālo tiesību normas par tiesvedības valodu.

39Ja šādi pārkāpumi nav konstatēti, tiesnešu kolēģijai

40jāpārbauda, vai kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību normu

41piemērošanas jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas

42judikatūra un vai pārsūdzētais spriedums tai atbilst.

43Ja tiek konstatēts, ka kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību

44jautājumos judikatūra nav izveidojusies, tas ir, attiecīgie

45tiesību jautājumi iepriekš nav aplūkoti Augstākās tiesas

46nolēmumos, tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai izpildījušies divi

47kumulatīvi kritēriji. Pirmais kritērijs - vai, ņemot vērā

48kasācijas sūdzībā minētos argumentus, tiesnešu kolēģijai nav

49acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais

50lietas iznākums ir nepareizs. Šis kritērijs nodrošina civillietas

51dalībnieku interešu ievērošanu. Puses ir ieinteresētas sagaidīt

52lietā taisnīgu, tiesību normām atbilstošu, pareizu spriedumu.

53Tas, ka Augstākajai tiesai, izlemjot jautājumu par tiesvedības

54ierosināšanu, ir jāpārbauda pārsūdzētajā spriedumā ietvertā

55lietas iznākuma pareizība, nav nekas neparasts. Eiropas

56tiesiskajā telpā tas ir viens no kasācijas vai revīzijas

57instances tiesas uzdevumiem, jāuzsver gan, ka viens no

58uzdevumiem, bet ne primārais uzdevums (sk., piemēram, Itālijas

59Civilprocesa kodeksa 360. pantu, Igaunijas

60Civilprocesa kodeksa 679. un 692. pantu, Polijas

61Civilprocesa kodeksa 398.8. panta pirmās daļas

624. punktu, savukārt Austrijas, kā arī Šveices augstāko tiesu

63prakse atklāta profesores T. Domejas

64(T. Domej) rakstā "What is an

65important case? Admissibility of appeals to the Supreme Courts in

66the German-speaking jurisdictions, Comparative essays on appeals

67and other means of recourse against judicial decisions in civil

68Matters", Cambridge, 2014, pp. 283-284).

69Otrais kritērijs, kas jāpārbauda tiesnešu kolēģijai, ir šāds -

70vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme tiesību normu

71vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā vai tiesību

72tālākveidošanā. Šis kritērijs ir vērsts uz publiski tiesiskās

73intereses nodrošināšanu. Proti, kasācijas instances tiesas

74uzdevums ir sniegt principiālu materiālo un procesuālo tiesību

75normu interpretāciju, kas var ietekmēt daudzu personu tiesības

76dažādos tiesas procesos. Kasācijas instances tiesas sniegtā

77tiesību normu piemērošanas analīze ir būtisks instruments

78vienveidīgas judikatūras veidošanai un tiesību tālākveidošanai,

79un tieši tas ir kasācijas instances tiesas primārais

80uzdevums.

81Tātad likumdevējs ir paredzējis, ka atbilstoši Civilprocesa

82likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punkta

83noteikumiem kasācijas tiesvedība var tikt ierosināta gan publiski

84tiesisko interešu, gan arī civillietas dalībnieku interešu

85nodrošināšanas labad. Ja kaut viens no iepriekš minētajiem

86kumulatīvajiem kritērijiem neizpildās, tiesnešu kolēģijai nav

87pamata atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Proti, ja no

88kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem acīmredzami izriet

89secinājums, ka pārsūdzētais spriedums ir nepareizs, bet lietai

90nav nozīmes tiesību normu vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā

91vai tiesību tālākveidošanā, tad viens no normā ietvertajiem

92kritērijiem nav izpildījies un tas ir pamats kasācijas

93tiesvedības ierosināšanai.

943.3. Savukārt tad, ja kasācijas sūdzība iesniegta

95sakarā ar mantiska rakstura strīdu un strīda summa ir mazāka par

962000 euro, tiesnešu kolēģijai saskaņā ar apstrīdēto

97normu, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, papildus

98tam, vai sūdzība atbilst formālajām prasībām un vai ir ievēroti

99Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas noteikumi, ir

100jāpārbauda tikai viens kritērijs, proti, vai izskatāmajai lietai

101ir būtiska nozīme tiesību normu vienveidīgas piemērošanas

102nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā. Ja kasācijas sūdzība

103atbilst likuma prasībām un tiesa nav pieļāvusi noteiktus

104pārkāpumus, tad saskaņā ar apstrīdēto normu kasācijas tiesvedība

105šādās lietās ierosināma vienīgi tajos gadījumos, kad lietas

106izskatīšana kasācijas instancē ir pamatota ar nepieciešamību

107aizsargāt publiski tiesiskās intereses, proti, nepieciešams

108nodrošināt tiesību normu vienveidīgu piemērošanu vai tiesību

109tālākveidošanu. Apstrīdētā norma nepieprasa, lai tiesnešu

110kolēģija visās šādās lietās izvērtētu pārsūdzētajā spriedumā

111ietvertā lietas iznākuma pareizību. Apstrīdētā norma, atšķirībā

112no Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas,

113pieļauj to, ka tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt

114kasācijas tiesvedību pat tajos gadījumos, kad pārsūdzētajā

115spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs.

1163.4. Lai atklātu apstrīdētās normas mērķi

117un jēgu, piemērojama arī vēsturiskā tiesību normu interpretācijas

118metode, aplūkojot Civilprocesa likuma 464.1 panta

119attīstību.

120Līdz 2016. gada 13. jūlijam, kad spēkā stājās

121Civilprocesa likuma grozījumi, ar kuriem Civilprocesa

122464.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts tika

123izteikti jaunā redakcijā, kā arī minētais pants tika papildināts

124ar trešo daļu, spēkā bijušais regulējums paredzēja: "Ja

125kasācijas sūdzība formāli atbilst Civilprocesa likuma

126464.1 panta pirmajā daļā minētajām prasībām un ja

127apelācijas instances tiesa nav pieļāvusi šā likuma

128452. panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, tiesnešu

129kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī šādos

130gadījumos:

1311) jautājumā par kasācijas sūdzībā norādīto materiālo tiesību

132piemērošanu vai procesuālo tiesību normu pārkāpumiem attiecībā uz

133šo tiesību normu piemērošanu un interpretāciju Augstākās tiesas

134spriedumos citās līdzīgās lietās ir izveidojusies judikatūra, un

135apelācijas instances spriedums atbilst tai;

1362) nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma

137tiesiskumu, un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras

138veidošanā."

139Likumdevējs nebija piešķīris nozīmi strīda summai. Tiesnešu

140kolēģijai, izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības

141ierosināšanu, neatkarīgi no strīda summas visās lietās citstarp

142bija jāpārbauda pārsūdzētā sprieduma tiesiskums, proti, vai

143spriedumā ietvertie motīvi, kā arī lietas iznākums ir pareizs,

144tiesību normām atbilstošs. Pēc 2016. gada 9. jūnija

145likuma "Grozījumi Civilprocesa likumā" spēkā stāšanās

146prasība tiesnešu kolēģijai pārbaudīt pārsūdzētajā spriedumā

147ietvertā lietas iznākuma pareizību attiecināta vien uz tām

148lietām, kurās strīda summa ir vismaz 2000 euro vai sūdzība

149iesniegta nemantiska rakstura lietā. Apstrīdētajā normā šāds

150pārbaudes kritērijs nav iekļauts. Tātad atkarībā no strīda summas

151likumdevējs ir paredzējis atšķirīgus kritērijus, kas tiesnešu

152kolēģijai jāvērtē, pirms tā pieņem lēmumu par atteikšanos

153ierosināt kasācijas tiesvedību.

1543.5. Apstrīdētās normas mērķi un jēgu

155atklāt palīdz arī likumdevēja motīvu noskaidrošana.

156No likumprojekta Nr. 551/Lp12 anotācijas izriet, ka

157likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, bijis atslogot

158augstākās instances tiesu no salīdzinoši maznozīmīgu lietu

159izskatīšanas. Kā norādīts anotācijā, kasācijas tiesvedības

160ierosināšana lietās, kurās strīda summa nepārsniedz

1612000 euro, nevar tikt atteikta gadījumos, kad tiesa,

162kas taisījusi pārsūdzēto spriedumu, pārkāpusi Civilprocesa likuma

163452. panta trešās daļas noteikumus, proti, pastāv absolūts

164kasācijas pamats. Tāpat kasācijas tiesvedības ierosināšana nevar

165tikt atteikta arī tajos gadījumos, kad lietas izskatīšana ir

166pamatota ar publiski tiesisko interešu aizsardzību - nodrošināt

167tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un tiesību tālākveidošanu

168(sk. Saeimā 2016. gada 13. aprīlī iesniegtā

169likumprojekta Nr. 551/Lp12 "Grozījumi Civilprocesa

170likumā" anotāciju).

171Saeimas Juridiskās komisijas 2016. gada 13. aprīļa

172sēdē, kurā tika apspriesta apstrīdētā norma, Tieslietu

173ministrijas pārstāve skaidroja, ka Civilprocesa likuma

174464.1 panta trešā daļa ir jauns pamats atteikumam

175ierosināt kasācijas tiesvedību, ja tā daļa, par kuru spriedums

176tiek pārsūdzēts, ir mazāka par 2000 euro. Strīda summa

177pati par sevi nav absolūts pamats atteikumam, tiesnešu kolēģijai

178ir jāvērtē, vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme tiesību

179normu vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā un tiesību

180tālākveidošanā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas

1812016. gada 13. aprīļa sēdes audioierakstu). Arī no

182diskusijām, kas notika Tieslietu ministrijas pastāvīgās darba

183grupas Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei 2015. gada

1848. oktobra sēdē, izriet, ka apstrīdētā norma bija iecerēta

185kā patstāvīgs pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

186Sēdē tika aktualizēts arī jautājums par to, ka konkrētajās lietās

187tiesnešu kolēģija varēs atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību

188neatkarīgi no pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma

189pareizības (sk. Tieslietu ministrijas pastāvīgās darba grupas

190Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei 2015. gada

1918. oktobra sēdes audioierakstu).

192No iepriekš minētā var secināt, ka attiecībā uz mantiska

193rakstura strīdiem, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek

194pārsūdzēts, ir mazāka par 2000 euro, likumdevējs

195vēlējies noteikt, ka kasācijas tiesvedība lietā var tikt

196ierosināta tikai publiski tiesisko interešu aizsardzības labad.

197Tātad, pat ja pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums

198ir nepareizs, tiesnešu kolēģijai, ja tā uzskata, ka lietai nav

199būtiskas nozīmes tiesību normu vienveidīgas piemērošanas

200nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā, būs tiesības atteikties

201ierosināt kasācijas tiesvedību. Šāda apstrīdētās normas

202interpretācija ir saskanīga gan ar Satversmes tiesai iesniegtajā

203Augstākās tiesas viedoklī norādīto, gan ar apstrīdētās normas

204piemērošanas praksi.

2053.6. Augstākās tiesas Civillietu

206departaments viedoklī Satversmes tiesai norādījis, ka, piemērojot

207apstrīdēto normu, tiesnešu kolēģijai nav jāpārbauda pārsūdzētajā

208spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizība, ja strīda summa ir

209mazāka par 2000 euro. Kasācijas sūdzības vērtēšanas

210apmērs ir ievērojami mazāks, nekā piemērojot Civilprocesa likuma

211464.1 panta otrajā daļā norādīto kasācijas

212tiesvedības ierosināšanas atteikuma pamatu (sk. lietas

213materiālu 2. sēj. 12. lp.).

214No lietas materiālos esošā lēmuma par atteikšanos ierosināt

215kasācijas tiesvedību, kas pieņemts konstitucionālās sūdzības

216iesniedzēja lietā, redzams, ka tiesnešu kolēģija, piemērojot

217apstrīdēto normu, nav vērtējusi pārsūdzētajā spriedumā ietvertā

218lietas iznākuma pareizību. Proti, lēmumā norādīts, ka pastāv

219apstrīdētajā normā norādītais pamats atteikumam ierosināt

220kasācijas tiesvedību, jo izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes

221vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā un

222tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts, ir mazāka par 2000

223euro (sk. lietas materiālu 1. sēj.

22487. lp.).

225Cits uzskatāms piemērs, kas apliecina, ka Civilprocesa likuma

226464.1 panta otrajā daļā un apstrīdētajā normā ir

227noteikti patstāvīgi un atšķirīgi kasācijas tiesvedības

228ierosināšanas atteikuma pamati, ir Augstākās tiesas Civillietu

229departamenta 2019. gada 9. decembra rīcības sēdes

230lēmums lietā Nr. SKC-1651/2019. Šajā lietā kasācijas sūdzību

231par apelācijas instances tiesas spriedumu iesniedza gan

232prasītājs, gan atbildētājs. Izvērtējusi prasītāja kasācijas

233sūdzību, tiesnešu kolēģija piemēroja Civilprocesa likuma

234464.1 panta otro daļu un atteicās ierosināt

235kasācijas tiesvedību, jo kasācijas sūdzībā minētie argumenti

236nedeva acīmredzamu pamatu uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā

237ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai

238ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai

239tiesību tālākveidošanā. Savukārt attiecībā uz atbildētāja

240kasācijas sūdzību tiesnešu kolēģija, atsakoties ierosināt

241kasācijas tiesvedību, piemēroja apstrīdēto normu. Atteikums

242pamatots ar to, ka strīda summa ir mazāka par

2432000 euro, tiesa nav pārkāpusi Civilprocesa likuma

244452. panta trešās daļas noteikumus un lietai nav būtiskas

245nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību

246tālākveidošanā.

247Apkopojot šo atsevišķo domu 3. punktā izklāstīto,

248secinām, ka Civilprocesa likuma 464.1 panta

249otrajā daļā un apstrīdētajā normā ir ietverti divi atšķirīgi un

250patstāvīgi tiesiskie pamati atteikumam ierosināt kasācijas

251tiesvedību. Piemērojot apstrīdēto normu, atšķirībā no

252Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas

253piemērošanas gadījuma, tiesnešu kolēģija var nepārbaudīt

254pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizību.

255Tātad apstrīdētā norma pieļauj to, ka tiesnešu kolēģija var

256atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību pat tad, ja

257pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir

258nepareizs.

2594. Piekrītam, ka pat tad, ja lietā ir pamats

260atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, tiesnešu kolēģija

261tomēr var to ierosināt, taču izskatāmās lietas jautājums nav par

262Augstākās tiesas tiesnešu rīcību, piemērojot apstrīdēto normu.

263Izskatāmajā lietā, kā to savā pieteikumā lūdzis konstitucionālās

264sūdzības iesniedzējs, Satversmes tiesai bija jāizvērtē, vai

265apstrīdētā norma tiktāl, ciktāl tā pieļauj to, ka tiesnešu

266kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību pat tad,

267ja pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir

268nepareizs, atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

26992. panta pirmajam teikumam. Šo atsevišķo domu turpmākajos

270punktos izvērtēsim, vai apstrīdētā norma šajā daļā atbilst

271Satversmei.

2725. Sprieduma 10. punktā pamatoti norādīts, ka

273no Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet valsts

274pienākums noteikt visās lietās iespēju spriedumu pārsūdzēt

275apelācijas un kasācijas kārtībā. Satversmes tiesa jau ir

276atzinusi, ka likumdevējs ir tiesīgs ar likumu noteikt, cik

277instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas (sk. Satversmes

278tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā

279Nr. 2007-22-01 11. punktu). Tādējādi valstij ir

280rīcības brīvība noteikt lietu pārsūdzības kārtību. Piemēram,

281likumdevējs var noteiktu civillietu izskatīšanā neparedzēt

282kasācijas tiesu instanci. Tomēr tad, ja likumdevējs ir paredzējis

283iespēju attiecīgo spriedumu pārsūdzēt kasācijas kārtībā, sūdzības

284pieļaujamības un pamatotības izskatīšanas kārtībai jābūt tādai,

285kas nodrošina taisnīga tiesas procesa garantijas un atbilst

286vispārējiem tiesību principiem. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt,

287vai:

2881) apstrīdētajā normā noteiktā kārtība, kādā tiek izlemts

289jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, personai

290nodrošina tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas;

2912) apstrīdētajā normā noteiktā kārtība atbilst Satversmes

29291. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības

293principam.

2946. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 464. panta

295pirmo daļu Augstākajā tiesā saņemto kasācijas sūdzību izvērtē

296tiesnešu kolēģija, kura lemj par kasācijas tiesvedības

297ierosināšanu. Lai izdarītu secinājumus par kasācijas tiesvedības

298ierosināšanas nepieciešamību, tiesnešu kolēģijai ir jāizvērtē

299iesniegtās kasācijas sūdzības saturs, pārsūdzētais tiesas

300spriedums, kā arī lietas materiāli. Šāda procedūra pēc būtības ir

301pielīdzināma lietas izskatīšanai rakstveida procesā un ir

302vērtējama kā atbilstoši izraudzīts kasācijas instances pienācīgas

303darbības nodrošināšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas

3042013. gada 21. oktobra sprieduma lietā

305Nr. 2013-02-01 12. punktu).

306Apstrīdētā norma neliedz personai pārsūdzēt apelācijas

307instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā, bet gan noteic

308kritērijus, kas tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, izlemjot jautājumu

309par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. No lietas materiāliem

310izriet, ka Pieteikuma iesniedzējam pieeja kasācijas instances

311tiesai netika liegta. Viņš bija iesniedzis kasācijas sūdzību par

312apelācijas instances tiesas spriedumu, un, lemjot par kasācijas

313tiesvedības ierosināšanu, šī sūdzība tika izskatīta Augstākās

314tiesas tiesnešu kolēģijas rīcības sēdē (sk. lietas materiālu

3151. sēj. 82.-87. lp.). Tādējādi apstrīdētā

316norma neliedz personai taisnīga tiesas procesa garantiju - pieeju

317kasācijas instances tiesai -, jo nodrošina iesniegtās sūdzības

318izskatīšanu tiesnešu kolēģijas rīcības sēdē.

3196.1. Demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību

320sistēmas mērķis ir taisnīguma nodrošināšana, tāpēc lietas

321izskatīšanas kārtībai ikvienā civillietas tiesvedības stadijā,

322tostarp arī tajā, kurā tiek izlemts jautājums par kasācijas

323tiesvedības ierosināšanu, ir jābūt tādai, kas nodrošina tiesas

324procesa rezultāta taisnīgumu. Satversmes 92. panta pirmais

325teikums prasa nodrošināt lietas izskatīšanu tādā procesā, kurā

326tiek pieņemts taisnīgs spriedums, kas ir neatņemams taisnīgas

327tiesas elements (sk., piemēram, Satversmes tiesas

3282014. gada 9. janvāra sprieduma lietā

329Nr. 2013-08-01 6. punktu).

330Pēc mūsu ieskata, tieši tāpēc likumdevējs Civilprocesa likuma

331464.1 panta otrajā daļā kā patstāvīgu kritēriju

332ir ietvēris prasību tiesnešu kolēģijai rīcības sēdē izvērtēt to,

333vai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā

334ietvertais lietas iznākums nav nepareizs. Tādā veidā kasācijas

335instances tiesas tiesneši gādā arī par tiesiskuma ievērošanu,

336nepieļaujot to, ka spēkā stājas acīmredzami nepareizs tiesas

337spriedums.

338Kā jau secināts šo atsevišķo domu 3.7. punktā, apstrīdētā

339norma pieļauj to, ka tiesnešu kolēģija var nevērtēt pārsūdzētajā

340spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizību. Šāda procesuālā

341kārtība nenodrošina to, ka tiesas process noslēgsies ar taisnīgu

342spriedumu civillietā. Turklāt likuma regulējums, kas pieļauj

343nevērtēt lietas iznākuma pareizību, nav saskanīgs ar likuma

344"Par tiesu varu" 58. pantā ietverto tiesneša

345zvēresta (svinīgā solījuma) saturu. Tajā citstarp teikts, ka

346tienesis nenodod patiesību, spriež tiesu stingrā saskaņā ar

347Satversmi, kas nepārprotami pieprasa taisnīguma nodrošināšanu

348katrā lietā. Ja no kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem

349acīmredzami izriet tas, ka pārsūdzētais spriedums ir nepareizs,

350un šāds nolēmums paliek spēkā, tad pēc būtības lietā tiek

351apstiprināta nepatiesība un netaisnība.

3526.2. Likumdevējam ir jāveido tāda efektīva

353un harmoniska tiesību sistēma, kas visos tiesas procesos

354nodrošina personas pamattiesības. Jo īpaši tas attiecas uz

355kasācijas instances tiesu, kurai demokrātiskā tiesiskā valstī ir

356būtiska nozīme Satversmes un tiesību virsvadības nodrošināšanā

357(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija

358sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 13.1. punktu).

3596.2.1. Papildinot Civilprocesa likuma

360464.1 pantu ar apstrīdēto normu, kas ir jauns

361kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikuma pamats,

362likumdevējam bija jāņem vērā, ka Latvijā pastāvošā personas

363pamattiesību nodrošināšanas sistēma ievērojami atšķiras no

364Centrāleiropas valstu sistēmas. Proti, pēc tam, kad tiesvedība ir

365noslēgusies vispārējās jurisdikcijas tiesā, lietas dalībnieki ir

366tiesīgi vērsties konstitucionālajā tiesā, lai tā pārbaudītu, vai

367ar tiesību normu piemērošanu konkrētajā lietā nav pārkāptas

368personas pamattiesības. Latvijas tiesiskajā sistēmā personām

369šādas tiesības nav paredzētas. Tādēļ vēl jo vairāk likumdevējs

370nedrīkstēja ieviest tādu kārtību, ar kuru radīta iespēja

371nepārbaudīt civillietā pieņemtā sprieduma pareizību. Arī lietās,

372kurās strīda summa bijusi ievērojama, bet ar kasācijas sūdzību

373tiek pārsūdzēts spriedums daļā, kas nepārsniedz

3742000 euro, persona vēršas kasācijas instances tiesā,

375lai aizsargātu savas pamattiesības. Ja pārsūdzētajā spriedumā

376ietvertā lietas iznākuma pareizība var palikt nepārbaudīta, tas

377var apdraudēt sabiedrības uzticību tiesu varai kā efektīvam

378personas pamattiesību aizsardzības instrumentam. Arī Austrijas,

379Vācijas un Šveices augstāko tiesu praksē ir atzīts: pat ja lietai

380nav nozīmes tiesību normu vienveidīgas piemērošanas

381nodrošināšanā, bet ir pārkāptas personas pamattiesības, ir

382jānodrošina šīs personas tiesību aizsardzība (sk.: Domej T.

383What is an important case? Admissibility of appeals to the

384Supreme Courts in the German-speaking jurisdictions, Comparative

385essays on appeals and other means of recourse against judicial

386decisions in civil matters, Cambridge, 2014, pp.

387283-284). Civilprocesa likuma 452. panta trešajā daļā

388ir uzskaitīti tie tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi, kas katrā

389ziņā uzskatāmi par tādiem, kas noveduši pie lietas nepareizas

390izspriešanas un ir pamats tiesas sprieduma atcelšanai. Taču

391minētais pants aptver tikai nelielu daļu no pamattiesībām, kuru

392aizsardzība ir jānodrošina demokrātiskas tiesiskas valsts tiesu

393sistēmai.

3946.2.2. Likumdevējs, papildinot Civilprocesa

395likuma 464.1 pantu ar apstrīdēto normu, pēc

396būtības nav ievērojis tendences, kādām seko valstis Eiropas

397tiesiskajā telpā, veidojot tā saucamos kasācijas filtrus. Vairāki

398Eiropas Savienības valstu atzīti procesuālo tiesību zinātnieki ir

399iesaistīti projektā, kura mērķis ir izstrādāt Eiropas

400Civilprocesa noteikumus (European Rules of Civil

401Procedure)

402(sk.: https://www.europeanlawinstitute.eu/projects-publications/current-projects-feasibility-studies-and-other-activities/current-projects/civil-procedure/).

403Patlaban izstrādātais Eiropas Civilprocesa noteikumu projekts

404atrodas apstiprināšanas stadijā. Šā projekta 172. punkts

405veltīts tam, lai definētu tiesiskos pamatus, uz kādiem pieļaujama

406tiesvedība Augstākajā tiesā, proti, tā pieļaujama, lai:

4071) labotu pieļautos

408pamattiesību pārkāpumus; 2) nodrošinātu tiesību normu

409vienveidīgu piemērošanu; 3) izlemtu nozīmīgus, visai

410sabiedrībai svarīgus tiesību jautājumus; 4) nodrošinātu

411tiesību tālākveidošanu.

412Eiropas Civilprocesa noteikumi, pat ja tie tuvākajā laikā tiks

413apstiprināti, valstij nebūs saistoši, taču tie ieskicē vērā

414ņemamas vadlīnijas, kas palīdz novērtēt nacionālā civilprocesa

415regulējuma atbilstību civilprocesuālo tiesību attīstībai Eiropā.

416Nākas atzīt, ka Eiropas Civilprocesa noteikumu projektā

417finansiālais slieksnis nav minēts kā kritērijs, pēc kura varētu

418noteikt sūdzības Augstākajā tiesā pieļaujamības izvērtēšanas

419apjomu. Un tas ir pamatoti, jo finansiālais slieksnis neatrodas

420sistēmiskā sakarā ne ar lietas nozīmību tiesību vienotībai un

421tiesību attīstībai, ne ar konkrētas personas tiesību aizsardzību.

422Tādēļ šo noteikumu 172. punktā ir noteikts, ka pamattiesību

423pārkāpumu labošana ir viens no Augstākās tiesas uzdevumiem, un

424tas jau pats par sevi izslēdz iespēju nepārbaudīt lietas iznākuma

425pareizību.

4266.3. Apstrīdētā norma pieļauj to, ka

427tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību,

428nevērtējot to, vai nav acīmredzama pamata uzskatīt pārsūdzētajā

429spriedumā ietverto lietas iznākumu par nepareizu. Tādējādi

430izveidotā procesuālā kārtība, kādā tiek izlemts jautājums par

431kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nenodrošina to, ka tiesas

432process noslēgsies ar taisnīgu, pamattiesībām atbilstošu

433spriedumu civillietā.

434Līdz ar to apstrīdētā norma tiktāl,

435ciktāl tā ļauj nevērtēt pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas

436iznākuma pareizību, neatbilst Satversmes 92. pantam.

4377. Izvērojot to, vai apstrīdētā norma atbilst

438Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietilpstošajam

439tiesiskās vienlīdzības principam, jānoskaidro:

4401) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

441pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

4422) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

443pret šīm personām;

4443) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

445paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4464) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

447proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

448princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada

4492. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01

45013. punktu).

4517.1. Sprieduma 16. punktā norādīts, ka

452apstrīdētā norma noteic tādu finansiāla rakstura kritēriju

453kasācijas sūdzības izvērtēšanai, kura piemērošanā tiesnešu

454kolēģijai ir noteikta rīcības brīvība. Apstrīdētās normas

455piemērošanas rezultātā neveidojoties personu grupas uz kādas

456personiskas pazīmes pamata. Tātad Satversmes tiesa pēc būtības ir

457atzinusi, ka izskatāmajā lietā nav personu grupu, kuras būtu

458salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā.

459Šim Satversmes tiesas secinājumam nevaram piekrist. Pirmkārt,

460kā jau tika secināts iepriekš, apstrīdētā norma ir patstāvīgs

461pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. Lai izlemtu

462jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu mantiska

463rakstura strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts,

464ir mazāka par 2000 euro, tiesnešu kolēģijai nav

465jāpiemēro Civilprocesa likuma 464.1 panta otrajā

466daļā ietvertie kritēriji. Otrkārt, jāpiekrīt tam, ka apstrīdētā

467norma noteic vienīgi kritērijus, kas tiesnešu kolēģijai

468jāpārbauda, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nevis

469personai vai personu grupai imperatīvi piemērojamu kritēriju.

470Tomēr kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu

471iesniedz persona un apstrīdētā norma pret šo personu nav neitrāla

472- tā ietekmē to, vai kasācijas tiesvedība pēc personas iesniegtās

473sūdzības tiks ierosināta. Personas, kuras pārsūdz apelācijas

474instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā, ir salīdzināmas

475vienlīdzības principa aspektā. Tās ir:

4761) personas, kuras iesniedz kasācijas sūdzību par apelācijas

477instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras

478apmērs ir mazāks par 2000 euro;

4792) personas, kuras iesniedz kasācijas sūdzību par apelācijas

480instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras

481apmērs ir vismaz 2000 euro;

4823) personas, kuras iesniedz kasācijas sūdzību par apelācijas

483instances tiesas spriedumu strīdā, kuram nav mantiska

484rakstura.

485Visas šīs personas vieno šādas pazīmes: 1) tās iesniegušas

486kasācijas sūdzību par zemākas instances tiesas spriedumu; 2)

487iesniegtās kasācijas sūdzības atbilst Civilprocesa likuma

488450.-454. panta prasībām; 3) zemākas instances tiesa nav

489pārkāpusi Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas

490noteikumus; 4) nav nepieciešams tiesvedību ierosināt publisku

491interešu dēļ, proti, lai nodrošinātu tiesību normu vienveidīgu

492piemērošanu vai tiesību tālākveidošanu. Uzskatām, ka visas

493minētās personas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

494salīdzināmos apstākļos.

4957.2. Ja persona ir iesniegusi kasācijas sūdzību

496par apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura

497strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000 euro, tad,

498neraugoties uz to, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas

499iznākums ir nepareizs, tiesnešu kolēģija saskaņā ar apstrīdēto

500normu var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Savukārt

501tad, ja persona iesniegusi kasācijas sūdzību par apelācijas

502instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras

503apmērs ir vismaz 2000 euro, vai strīdā, kuram nav mantiska

504rakstura, saskaņā ar Civilprocesa likuma

505464.1 panta otro daļu tiesneša uzskats, ka

506pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums nav pareizs, ir

507obligāts pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Proti, lai

508nodrošinātu personas tiesību vai likumisko interešu aizsardzību,

509kasācijas tiesvedība šādā gadījumā ir jāierosina. Tādējādi ar

510apstrīdēto normu ir noteikta atšķirīga attieksme pret personām,

511kuras iesniedz kasācijas sūdzību par zemākas instances tiesas

512spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks

513par 2000 euro, jo vienīgi šīm personām pat tad, ja

514pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs,

515kasācijas tiesvedības ierosināšana var tikt atteikta. Līdz ar to

516apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

517atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

518apstākļos.

5197.3. Nav šaubu par to, ka apstrīdētajā normā

520ietvertā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu un tai ir

521leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Satversmes

522tiesa jau atzinusi, ka mērķis nodrošināt lietu efektīvāku

523izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību un tādējādi nodrošinot

524tiesu darbības efektivitāti, var tikt atzīts par leģitīmu

525(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

5267. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

52712.2. punktu). Tādējādi atšķirīgā attieksme ir noteikta

528leģitīma mērķa - citu cilvēku tiesību aizsardzības -

529labad.

5307.4. Tomēr atšķirīgā attieksme pret tām personām,

531kuras iesniedz kasācijas sūdzību par spriedumu tādā daļā, kas

532nepārsniedz 2000 euro, nav samērīga, jo labums, ko no

533atšķirīgās attieksmes gūst sabiedrība, ir mazāks par personas

534tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

5357.4.1. Jau šobrīd Civilprocesa likuma

536464.1 panta otrajā daļā ir ietverti kritēriji,

537kas nodrošina gan publisko interešu aizsardzību, gan arī

538civillietas dalībnieku tiesību vai likumisko interešu pienācīgu

539aizsardzību. Minētie kritēriji ļauj tiesnešu kolēģijai izvērtēt

540ne tikai to, vai lietai ir nozīme tiesību normu vienveidīgas

541piemērošanas nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā, bet arī to,

542vai pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums nav

543acīmredzami nepareizs. Tie ļauj nošķirt kasācijas sūdzības, kas

544iesniegtas par tādiem zemākas instances tiesu spriedumiem, kuros

545ietvertais materiālo un procesuālo tiesību normu vērtējums varētu

546būt strīdīgs, no tām kasācijas sūdzībām, kuras visdrīzāk tiks

547atzītas par nepamatotām. Uzsveram, ka saskaņā ar Civilprocesa

548likuma 464.1 panta otro daļu kasācijas tiesvedība

549ierosināma vienīgi tad, ja, izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos

550argumentus, ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka pārsūdzētajā

551spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs, - proti,

552nebūtiskas kļūdas sprieduma motīvu daļā nebūs pamats kasācijas

553tiesvedības ierosināšanai ne lietās, kurās strīda summa pārsniedz

5542000 euro, ne lietās, kurās strīda summa ir mazāka par

5552000 euro.

5567.4.2. Var piekrist juridiskajā literatūrā

557paustajam viedoklim, ka strīda summai nevajadzētu būt par

558kritēriju, pēc kura tiks noteikts, vai lieta ir izskatāma

559kasācijas instances tiesā. Likumdevējs var noteikt, ka nolēmums

560lietās, kurās ir strīds līdz noteiktai summai, vispār nav

561pārsūdzams kasācijas instances tiesā. Latvijas tiesiskajā sistēmā

562tas attiecas, piemēram, uz vienkāršotās procedūras lietām, kurās

563apelācijas instances tiesas nolēmums nav pārsūdzams. Taču tad, ja

564nolēmuma pārsūdzība kasācijas instances tiesā ir pieļaujama, nav

565pamata atkarībā no strīda summas noteikt atšķirīgu attieksmi pret

566sūdzības iesniedzējiem un ieviest atšķirīgus standartus kasācijas

567sūdzības pieļaujamības vērtēšanā (sal. sk.: Prof. Dr.

568Peter L. Murray, Prof. Dr. Rolf Stürner. German Civil

569Justice. Carolina Academic Press, 2004, p. 389; Domej

570T. What is an important case? Admissibility of appeals to the

571Supreme courts in the German-speaking jurisdictions, Comparative

572essays on appeals and other means of recourse against judicial

573decisions in civil matters, Cambridge, 2014,

574pp. 278-279). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

575atzinusi, ka valsts procesuālajās tiesībās var noteikt, ka

576lietās, kurās ir strīds līdz noteiktai summai, spriedums vispār

577nav pārsūdzams augstākas instances tiesā, taču procesuālā

578kārtība, kas regulē pieeju tiesai, nedrīkst būt pārāk formāla,

579citiem vārdiem sakot, tāda, kas liedz īstenot tiesiskumu (sk.:

580Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 5. aprīļa

581sprieduma lietā "Zubac v. Croatia" pieteikuma

582Nr.40160/12 80., 96.-99.punktu). Tādējādi, ja likumdevējs ir

583pieļāvis nolēmuma pārsūdzību kasācijas instances tiesā, atšķirīgu

584standartu ieviešana kasācijas sūdzības pieļaujamības vērtēšanā ir

585vērtējama kā pārlieks formālisms, kas liedz īstenot

586tiesiskumu.

5877.4.3. Visbeidzot neuzskatām, ka, atceļot

588Civilprocesa likuma 464.1 panta trešo daļu, tiktu

589ievērojami palielināts Augstākās tiesas darba apjoms. Jāņem vērā,

590ka jebkurā gadījumā tiesnešu kolēģijai, izlemjot jautājumu par

591kasācijas tiesvedības ierosināšanu, ir jāizvērtē kasācijas

592sūdzībā ietvertie argumenti, jāiepazīstas ar tiesas spriedumu un

593lietas materiāliem. Konstatējot, ka nav pamata kasācijas

594tiesvedības ierosināšanai, rīcības sēdes lēmums var tikt

595sastādīts rezolūcijas veidā, un tas ir nozīmīgākais instruments,

596kas efektīvi palīdz nodrošināt līdzsvaru starp kasācijas

597instances tiesā saņemtajām un izskatītajām lietām, neveidojot

598atšķirīgu attieksmi pret sūdzības iesniedzējiem.

599Turklāt to lietu skaits, kurās kasācijas tiesvedības

600ierosināšana atteikta, piemērojot apstrīdēto normu, ir

601salīdzinoši neliels. Piemēram, 2018. gadā Augstākajā tiesā

602tika saņemtas 1336 civillietas. Augstākā tiesa savā viedoklī

603Satversmes tiesai norādījusi, ka laikā no 2017. gada līdz

6042019. gada 30. oktobrim apstrīdētā norma kopumā ir

605piemērota 23 lietās (sk. lietas materiālu 2. sēj.

60610. lp.). Lietu, kurās piemērojama apstrīdētā norma,

607skaits var gan pieaugt, gan mazināties, taču pašreizējos

608apstākļos ir acīmredzami nesamērīgi nepilnu desmit lietu gadā dēļ

609uzturēt tādu procesuālo kārtību, atbilstoši kurai var nevērtēt

610sprieduma pareizību un taisnīgumu, kuru nodrošināšana ir

611tiesvedības galvenais mērķis.

612Tādējādi apstrīdētā norma, ciktāl tā ļauj nevērtēt

613pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizību,

614neatbilst arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

615ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

616Satversmes tiesas tiesnesis A.

617Laviņš

618Satversmes tiesas tiesnesis J.

619Neimanis

620Rīgā 2020. gada 27. martā