6. pants

Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko

noteic apstrīdētā norma, ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jāpārbauda, vai tai ir leģitīms mērķis. Ja apstrīdētajā normā

noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, nav

nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam

(sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01

16. punktu).

Nosakot atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām grupām,

pienākums uzrādīt un pamatot šādas atšķirīgās attieksmes leģitīmo

mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas

izdevusi aktu, kurā šī attieksme noteikta (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija

sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.1. punktu).

Saeima uzskata, ka ar apstrīdēto normu tiek stiprināta

parlamentārās demokrātijas sistēma, vienlaikus nodrošinot valsts

līdzekļu sabalansētu izlietojumu visas sabiedrības labklājības

interesēs. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktās atšķirīgās

attieksmes leģitīmie mērķi esot demokrātiskas valsts iekārtas un

sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 1. sēj. 67. lp.). Arī

likumprojekta anotācijā norādīts, ka apstrīdētā norma ir vērsta

uz nacionāla līmeņa partiju finansiālo atbalstu un stabilu

politisko partiju sistēmas nostiprināšanu

(sk. likumprojekta "Grozījumi Politisko organizāciju

(partiju) finansēšanas likumā" (Nr. 1697/Lp9)

sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju)).

Savukārt Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka atšķirīgajai

attieksmei nav leģitīma mērķa.

6.1. Kā jau tika norādīts šo atsevišķo domu

3.3. punktā, parlamentārā demokrātija plašākā nozīmē aptver

ne vien nacionālā līmeņa, bet arī vietējo demokrātiju.

Pašvaldības tiek dēvētas par demokrātijas šūpuli un vienlaikus

arī par konkrētās valsts demokrātijas spoguli - jo vairāk

attīstītas pašvaldības, jo lielāka demokrātija valstī

(sk.: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās

tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 107. lpp.).

Demokrātiskās vērtības vislabāk var veicināt iedzīvotājam tuvāk

esošās pašvaldību institūcijas (sk. Eiropas Padomes

Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 1994. gada

2. jūnija rekomendāciju 001(1994) par vietējo un

reģionālo pašvaldību aktuālajiem jautājumiem, pieejama:

coe.int). Proti, pilsoņi savas tiesības piedalīties valsts

lietu pārvaldīšanā vistiešāk var realizēt vietējā līmenī, jo

pašvaldības atrodas vistuvāk iedzīvotājiem un līdz ar to viņiem

ir lielākas iespējas ietekmēt lēmumus, kas attiecas uz ikdienas

dzīvi noteiktā teritorijā (sk. Eiropas vietējo

pašvaldību hartas preambulu; sk. arī: Stafecka L. Mēs

demokrātijā. Rīga: Sabiedrība par atklātību - Delna, 2010,

30. lpp.). Pašvaldības iedzīvotāji ar savu dalību

pašvaldības domes vēlēšanās nosaka to, kā tiks pārvaldīta viņu

pilsētas vai novada dzīve

(sk. Dr. Ph. Dauņa Auera viedokli

2022. gada 16. novembra tiesas sēdes stenogrammā lietas

materiālu 5. sēj. 39. lp.).

Sadarbība, kas veidojas starp iedzīvotājiem un vietējo

pārvaldi, ir nozīmīgs posms pilsoniskās sabiedrības attīstības

līmeņa celšanā, un būtiska loma tajā ir reģionāla līmeņa

partijām. Reģionāla līmeņa partiju darbības mērķi ir saistīti ar

sabiedrības interesi veicināt valsts attīstību vietējā līmenī,

vairot attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju labklājību un stiprināt

viņu pilsonisko aktivitāti. Arī ar savu darbību vietējā līmenī

politiskās partijas piedalās sabiedrības politiskās gribas

veidošanas procesos un īsteno Politisko partiju likuma

1. pantā noteikto mērķi nostiprināt demokrātisku un

pilsonisku sabiedrību. Tātad politisko partiju aktivitāte vietējā

līmenī ir vienlīdz nozīmīga valsts demokrātiskās iekārtas

stiprināšanā.

Pretēji Sprieduma 15.2. punktā secinātajam, vietējo

demokrātiju nevar skatīt atrauti no nacionālā līmeņa

demokrātijas. Demokrātiskā tiesiskā valstī centrālajai varai bez

vietējo pašvaldību līdzdalības nav iespējams pilnvērtīgi

pārvaldīt valsts teritoriju. Pamatojoties arī uz pašvaldības

principu, tiek īstenota valsts pārvaldes funkciju

decentralizācija, nododot atsevišķu funkciju īstenošanu

demokrātiski leģitimētām vietējām pašvaldībām

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306

16. punktu). Proti, pašvaldību institucionāla

pastāvēšana ir daļa no Latvijas Republikas kā demokrātiskas

tiesiskas valsts uzbūves principiem. Savukārt funkcionāli

pašvaldība ir teritoriāla pašpārvalde, proti, tā pilda savas

funkcijas noteiktā teritorijā (sk. Satversmes tiesas

2021. gada 12. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-37-0106 21.1. punktu). Tādējādi arī

pašvaldības veido Latvijas valsti un valsts kopējās intereses nav

skatāmas atrauti no pašvaldības interesēm.

Līdz ar to demokrātijas stiprināšana vietējā līmenī atbilst ne

tikai attiecīgās pašvaldības, bet arī visas sabiedrības kopējām

interesēm. Arī pati Satversmes tiesa iepriekš atzinusi, ka

pašvaldību darbība ir vērsta arī uz visas sabiedrības kopējo

interešu īstenošanu (sk. Satversmes tiesas

2021. gada 12. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-37-0106 28. punktu).

6.2. Galvenais politiskās līdzdalības instruments

demokrātiskā sabiedrībā ir vēlēšanas. Vietējā demokrātijā tās ir

pašvaldības domes vēlēšanas. Latvijas tiesību sistēmā vienīgā

iespēja kandidēt pašvaldības domes vēlēšanās ir politiskās

partijas dibināšana un pašvaldības domes deputātu kandidātu

saraksta iesniegšana (sk. Pašvaldības domes vēlēšanu

likuma 15. pantu). Pašvaldības domes vēlēšanās nevar

piedalīties privātpersona vai vēlētāju apvienība. Vairākas

pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka salīdzinājumā ar

citām valstīm šāda sistēma ir netipiska

(sk. Mg. iur. Ivetas Kažokas un

Dr. Ph. Dauņa Auera viedokli 2022. gada

16. novembra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu

4. sēj. 123. lp. un

5. sēj. 26. lp.). Turklāt

Mg. iur. Iveta Kažoka norādīja, ka

politiskās partijas dibināšana un uzturēšana ir dārgs process

(sk. 2022. gada 16. novembra tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu

4. sēj. 123. lp.).

Tā kā politiskās partijas dibināšana ir izvirzīta kā obligāta

prasība dalībai pašvaldības domes vēlēšanās, tad dalība gan šajās

vēlēšanās, gan arī Saeimas vēlēšanās ir saistīta ir līdzvērtīgiem

izdevumiem un riskiem. Politiskās partijas darbības nodrošināšana

un uzturēšana ir saistīta ar dažādiem ikdienas izdevumiem,

tostarp tādiem, kas nepieciešami biroja uzturēšanai, darbinieku

algošanai, komunikācijai ar vēlētājiem. Tāpat finansējums

nepieciešams arī priekšvēlēšanu kampaņai un aģitācijai, kā arī

citiem ar politiskās partijas publiskās darbības nodrošināšanu

saistītiem izdevumiem. Šādi izdevumi rodas visām politiskajām

partijām, kuras piedalās demokrātiskajos procesos

(sal. sk. Dr. Ph. Dauņa Auera

viedokli 2022. gada 16. novembra tiesas sēdes

stenogrammā lietas materiālu

5. sēj. 40. lp.).

Tāpat nacionāla un reģionāla līmeņa partijas saskaras ar

līdzvērtīgiem riskiem, kas saistīti ar to finansēšanu, kā jau

tika norādīts šo atsevišķo domu 3.2. punktā. Eiropas Padomes

komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas

komisija) ir secinājusi, ka politisko partiju finansēšanas

tiesiskais regulējums ir būtisks, lai garantētu politisko partiju

neatkarību no nevēlamas privātā finansējuma devēju un valsts

ietekmes, kā arī nodrošinātu politiskajām partijām vienlīdzīgas

iespējas konkurēt un panāktu politisko partiju finansējuma

caurskatāmību (sk. Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija

caur tiesībām" (Venēcijas komisija) 2020. gada

14. decembra Vadlīniju par politisko partiju tiesisko

regulējumu, CDL-AD(2010)024, 204. punktu, pieejamas:

venice.coe.int). Atklātam un caurskatāmam politisko partiju

finansējumam ir izšķiroša nozīme cīņā pret korupciju, kā arī

pilsoņu uzticības iegūšanā un saglabāšanā

(sk.: International Institute for Democracy and Electoral

Assistance. Funding of Political Parties and Election Campaigns.

A Handbook on Political Finance. Strömsborg: International

Institute for Democracy and Electoral Assistance, 2014,

p. 2). Turklāt, kā norāda

Dr. Ph. Daunis Auers, korupcijas riski vietējā

līmenī var būt pat lielāki (sk. 2022. gada

16. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 39.-40. lp.).

Šo risku novēršana, piešķirot politiskajām partijām valsts

budžeta finansējumu, ir visas sabiedrības interesēs. Politisko

partiju finansēšanas atklātums vietējā līmenī ir tikpat būtisks

kā citos līmeņos (sk. Eiropas Padomes Vietējo un

reģionālo pašvaldību kongresa 2000. gada 25. maija

rezolūciju 105(2000) par politisko partiju finansiālo

atklātību un to demokrātisko darbību reģionālā līmenī, pieejama:

coe.int). Proti, visas sabiedrības interesēs ir tas, ka gan

Saeimā, gan pašvaldībās ir pārstāvētas tādas politiskās partijas,

kurām ir atbilstoša kapacitāte, lai tiktu pieņemti kvalitatīvi,

sabiedrības un valsts interesēm, kā arī ilgtspējas principam

atbilstoši lēmumi. No demokrātijas attīstības un stiprināšanas

viedokļa būtiski ir tas, lai arī pašvaldību domēs tiktu pieņemti

tādi lēmumi, kas nav atkarīgi no privāta ziedojuma devēja

interesēm.

6.3. Lai gan visas politiskās partijas, kas

piedalās pašvaldību vēlēšanās, atrodas vienādā situācijā,

apstrīdētā norma tām paredz dažādas iespējas. Politiskās partijas

dibināšana ir obligāts priekšnoteikums dalībai pašvaldības domes

vēlēšanās, tomēr partija, kura savu darbību vērš visupirms uz

vienas pašvaldības iedzīvotājiem, tātad stiprina pilsonisko

sabiedrību un demokrātiju vietējā līmenī, nesaņem valsts budžeta

finansējumu un ir ierobežota konkurencē ar tādām politiskajām

partijām, kuras valsts finansējumu saņem. Tas nozīmē, ka

personām, kas vēlas kandidēt pašvaldības domes vēlēšanās, ir ne

vien jāizpilda noteikumi attiecībā uz politiskās partijas

dibināšanu un darbību, bet arī tie jāīsteno bez valsts budžeta

finansējuma.

Mēs piekrītam, ka likumdevējs var pieņemt tādu tiesisko

regulējumu, kas stiprina nacionāla līmeņa partijas un esošā

valsts budžeta ietvaros paredz atšķirīga apmēra finansējumu

nacionāla un reģionāla līmeņa partijām, tostarp nodrošinot

sabalansētu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu sabiedrības

labklājības interesēs. Tomēr šobrīd saskaņā ar apstrīdēto normu

valsts budžeta finansējums tiek sadalīts tādējādi, ka reģionāla

līmeņa partijām tā saņemšana ir pilnībā liegta. Tas nozīmē, ka

attiecībā uz šīm partijām netiek novērsti no privāta finansējuma

izrietošie riski - atkarība no finansējuma devēja, korupcijas

riski, nevienlīdzīgi konkurences apstākļi ar tām politiskajām

partijām, kuras saņem valsts budžeta finansējumu. Tādējādi

apstrīdētā norma, iespējams, stiprina nacionāla līmeņa partijas,

taču reģionāla līmeņa partijas, kas arī ir daļa no parlamentārās

demokrātijas, tā vājina. Proti, apstrīdētā norma liek šķēršļus

politiskajam plurālismam, ierobežo reģionāla līmeņa partiju

darbību un mazina vietējo iedzīvotāju iesaisti vietējās

demokrātijas īstenošanā. Tādēļ uzskatām, ka apstrīdētajā normā

noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesas tiesneši

A.

Kučs

A.

Rodiņa

Rīgā 2022. gada 23. decembrī