3. pants

Kā Satversmes tiesa jau atzinusi, Ministru kabinets

drīkst izdot tikai tādas normas, kas sasniedz likumdevēja

noteikto mērķi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103

18. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ar

pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs vēlējies panākt,

piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt kādu jautājumu

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 19. punktu).

Satversmes 64. panta tvērums noteic pilnvarojuma

īstenošanas robežas, kuras izpildvarai ir jāievēro, lai tās

izdotie normatīvie tiesību akti nebūtu atzīstami ultra

vires. Tas ietver sevī gan pilnvarojuma ārējās robežas

ievērošanu, piemēram, to, ka izpildvarai nav tiesību pieņemt

tādas tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu

jaunas tiesiskās attiecības, gan arī pilnvarojuma iekšējās

robežas ievērošanu - to, ka pilnvarojums ir izpildīts tikai tad,

ja tas īstenots pienācīgi un pilnā apjomā. Proti, izpildvaras

rīcībai jābūt tiesiskai, racionālai, savlaicīgai, kā arī

jāatbilst likumdevēja gribai un izvirzītajiem kritērijiem

(sk.: Xanthaki H. Drafting Legislation: Art and Technology of

Rules for Regulation. Oxford: Hart, 2014, p. 267).

Likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam jābūt izpildītam tādā

apjomā, lai radītais likuma īstenošanas mehānisms būtu efektīvs

un pilnībā nodrošinātu likumdevēja noteiktā mērķa sasniegšanu.

Turklāt tikai tāds tiesiskais regulējums, kas sasniedz tā mērķi,

var tikt atzīts par efektīvu un atbilstošu tiesiskas valsts

principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada

19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01

12. punktu).