5. pants

Līdzīgi kā solidaritātes nodokļa lietā arī šoreiz

izspriestajā lietā atšķirīgā attieksme pret salīdzināmām grupām

veidojas saistībā ar šīm grupām noteiktām atšķirīgām nodokļa

likmēm. Proti, īpašniekam, kuram pieder nekustamā īpašuma

domājamā daļa, ir tiesības uz samazināto nodokļa likmi vienīgi

par 30 kvadrātmetriem uz katru deklarēto personu. Kā jau

norādīts, dzīvokļa īpašniekam šāds ierobežojums netiek piemērots.

Līdz ar to var veidoties, piemēram, tāda situācija, ka personas

dzīvo dažādās mājās esošos vienādas platības dzīvokļos un katra

deklarēta savā dzīvoklī, bet vienai personai attiecīgais

dzīvoklis pieder kā domājamā daļa, otrai - kā dzīvokļa īpašums.

Tātad var būt tā, ka šīs personas maksā atšķirīgu nekustamā

īpašuma nodokli par vienādu platību, proti, nodokļa objektu

saistībā ar tā kadastrālo vērtību.

Pašvaldībai, izspriestās lietas apstākļos nosakot samazināto

nekustamā īpašuma nodokļa likmi, bija rūpīgi jāizvērtē iecerētā

regulējuma atbilstība Satversmei, citstarp arī tās 91. panta

pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam.

Lietas materiālos nav atrodama informācija par to, ka Rīgas dome

būtu salīdzinājusi minētās nodokļa maksātāju grupas un

apzinājusies Satversmes 91. panta prasību attiecināmību uz

apstrīdēto regulējumu. Kā jau tika norādīts, Rīgas dome šādu

salīdzināmo grupu esību vispār nav saskatījusi, bet pie abām

minētajām grupām piederošos nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus

uzskatījusi par atšķirīgiem un nesalīdzināmiem subjektiem. Tāds

viedoklis ir pretrunā ar Īpašuma nodokļa likuma jēgu un sistēmu

(sk. šo atsevišķo domu 3. punktu).

Ja nodokļa maksāšanas pienākums ir noteikts konkrētam subjektu

lokam un balstīts uz noteiktu nodokļa objektu, tad arī atšķirīgu

samazināto nodokļa likmju piemērošanai jābūt objektīvi pamatotai

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2016-14-01 27.1. punktu).