6. pants

Satversmes tiesa, izvērtējot apstrīdētās normas

leģitīmo mērķi, konstatēja, ka Rīgas dome norāda uz šādiem

statistikas datiem: pirms apstrīdētās normas izdošanas Rīgā

bijuši aptuveni 39 tūkstoši dzīvokļu, kuros nebija deklarēta

nevienas personas dzīvesvieta. Dzīvokļu īpašnieki parasti liedzot

īrniekiem deklarēt šajos īpašumos savu dzīvesvietu. Tāpēc Rīgā

trūkstot brīvu dzīvojamo platību un personām esot ierobežotas

iespējas deklarēt savu dzīvesvietu. Var secināt, ka Rīgas dome,

pamatojot tās izraudzīto risinājumu, ir balstījusies uz datiem

par mājokļu skaitu Rīgā, par deklarēto personu skaitu, kā arī par

dzīvojamā fonda apmēru uz vienu iedzīvotāju. Rīgas dome norāda,

ka samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes noteikšana,

balstoties uz trim kritērijiem, proti, īpašuma kadastrālo

vērtību, telpu platību un deklarēto personu skaitu, nodrošina to,

ka cilvēki deklarējas pašvaldībā, līdz ar to pašvaldība iegūst

iedzīvotāju ienākuma nodokli no deklarētajiem iedzīvotājiem un

tādējādi tiek veicināta īpašnieku vēlme gan izīrēt dzīvokļus, gan

pieļaut personu deklarēšanos tajos.

Tieslietu ministrija vērsa Satversmes tiesas uzmanību uz šādu

apstākli: ja apstrīdētais regulējums sekmē daudzdzīvokļu māju

sadalīšanu dzīvokļa īpašumos, tad tas ir valsts politikas

jautājums, kas nav risināms vienas pašvaldības līmenī. Ministrija

izteica nopietnas šaubas par to, vai pieņēmums, ka šāds

regulējums uzlabo īres tirgu, ir apstiprināts ar faktiem.

Tieslietu ministrija savā viedoklī minējusi virkni apsvērumu, kas

norāda uz plašākiem sistēmiskiem jautājumiem, kuri nav

pašvaldības kompetencē (sk. Sprieduma 7. punktu). Dziļāk

analizējot apstrīdētās normas ietekmi uz nekustamā īpašuma tirgus

situāciju Rīgā un valstī kopumā - jo Rīgā pieņemtie risinājumi

atbalsojas visā valstī -, varētu rasties jautājums par

apstrīdētās normas atbilstību likuma mērķim, kā arī jautājums par

to, vai ir bijis pilnvarojums lemt tieši par šādu, proti, Rīgā

izraudzīto nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas politiku. Var

piekrist tiesas secinājumam, ka tad, ja persona deklarē

dzīvesvietu noteiktas pašvaldības teritorijā, attiecīgā

pašvaldība gūst ieņēmumus arī no šīs personas iedzīvotāju

ienākuma nodokļa maksājumiem un līdz ar to tiek veicināta

pašvaldības funkciju īstenošana. Tomēr uzskatām, ka tiesai, lai

tā precīzi atklātu ierobežojuma leģitīmo mērķi konkrētajā lietā,

bija nepieciešams izvērtēt arī Tieslietu ministrijas sniegtos

argumentus tam, ka apstrīdētās normas darbība Rīgas pašvaldībā

var negaidīti ietekmēt plānoto konkrētā nodokļa politikas

rezultātu valsts līmenī. Taču tiesa aprobežojās ar tā apgalvojuma

akceptēšanu, ka apstrīdētais regulējums mudina cilvēkus

deklarēties Rīgā un līdz ar to Rīgas pašvaldībai ir lielāki

budžeta ieņēmumi, kas veicina sabiedrības labklājību (sk.

Sprieduma 13. punktu).