2. pants

Apstrīdētās normas ir izdotas deleģētās likumdošanas

ietvaros. Jēdziena "deleģētā likumdošana" izpratne ir

nesaraujami saistīta ar varas dalīšanas principu. Demokrātiskā

tiesiskā valstī sabiedrībai saistošas uzvedības normas ir tiesīgs

izdot tikai atbilstoši tam leģitimēts valsts varas orgāns. Lai

normatīvie akti būtu tiesiski, tiem jābūt izdotiem, ievērojot

varas dalīšanas principu. Šā principa pamatu veido trīs varas

atzari - likumdošanas vara, izpildvara un tiesu vara. Varas

dalīšanai starp šiem atzariem ir jānodrošina tas, lai varas

īstenošana ne institucionāli, ne personāli nepārklātos vai

nesakristu, un to nodrošina varas atzaru līdzsvara un atsvara

sistēma. Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdevējs ir Saeima un

noteiktos gadījumos pati tauta. Saeima ir konstitucionāls orgāns,

kas ir tautas atbilstoši pilnvarots jeb leģitimēts īstenot

likumdošanas varu. Tas ir institucionāli un funkcionāli

norobežots no izpildvaras. Savukārt izpildvaras funkcija ar

Satversmi ir nodota Ministru kabineta kompetencē, un tas ir

atbildīgs par likumu īstenošanu. Satversmes 64. pants tieši

nenosaka deleģētās likumdošanas procedūru.

Šauri interpretējot varas dalīšanas principu, secināms, ka

likumdošanas varu var īstenot tikai Saeima un pilsoņu kopums.

Tomēr šāda strikta pieeja neatbilstu vajadzībai pēc efektīvas

valsts varas funkciju īstenošanas, jo objektīvi pastāvošā

nepieciešamība noregulēt sarežģītus un tehniski specifiskus

jautājumus nav savietojama ar parlamentārās darbības noteikumiem.

Tādēļ ir atzīta vajadzība paredzēt izņēmumu no striktā varas

atzaru nošķiršanas nosacījuma un dot iespēju parlamentam noteiktu

daļu likumdošanas tiesību deleģēt citam varas atzaram, proti,

izpildvarai.

Tātad izņēmuma gadījumā likumdevējs var nodot tālāk tam tautas

piešķirto pilnvarojumu izdot saistošas tiesību normas. Taču

likumdevēja pilnvarotajam orgānam, izspriestajā lietā - Ministru

kabinetam, izstrādājot tiesību normas deleģētās likumdošanas

ietvaros, ir jāievēro Satversmē un likumā noteiktās robežas.

Vienmēr jāņem vērā, ka deleģētā likumdošana ir atkāpe no varas

dalīšanas principa, kurš nosaka: likumdošana ir ne tikai

parlamenta privilēģija, bet arī parlamenta pienākums.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lai nodrošinātu efektīvāku

valsts varas īstenošanu, pieļaujami izņēmumi no likumdevēja

virsvadības principa. Šie izņēmumi izriet no Satversmes. To

mērķis ir padarīt likumdošanas procesu efektīvāku, kā arī ātrāk

un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu

nepieciešamību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2.

marta sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03 21.1. punktu). Tātad

likumdevējs tiesību sistēmā noteiktos gadījumos un kārtībā ir

tiesīgs deleģēt valdībai tiesības izdot vispārsaistošus

normatīvos aktus. Taču pastāv virkne noteikumu, kas ierobežo

valdību šo tiesību īstenošanā. Valdība var izdot vienīgi likumam

pakārtotus un likumam atbilstošus normatīvus aktus, lai sekmētu

likumu īstenošanu dzīvē. To panāk, noteikumos konkretizējot tās

likuma normas, kuru īstenošana prasa detalizētāku reglamentāciju.

Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert

tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma

normas īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000‑07‑0409 secinājumu daļas 5.

punktu). Tātad visi subjekti, kas nav parlaments, ir strikti

juridiski ierobežoti vispārsaistošu normu izdošanā. Vispirms

jābūt likumdevēja tiešam deleģējumam šādas normas izdot, bet, šo

deleģējumu īstenojot, ir precīzi jāievēro tā robežas, kā arī

varas dalīšanas un likumības principi. Taču arī likumdevēja

rīcības brīvība, tam deleģējot citiem valsts orgāniem tiesības

izdot vispārsaistošus normatīvos aktus, ir visai ierobežota.

Satversmes tiesa savā judikatūrā ir uzsvērusi virkni kritēriju,

kas likumdevējam jāņem vērā, piešķirot šādu pilnvarojumu.

Izskatāmajā lietā ir būtiski tas, ka:

1) likumdevējs nav tiesīgs nodot izpildvarai izlemšanai

jebkuru jautājumu. Ir jautājumi, kurus var izlemt tikai

parlaments pats. Piemēram, par ikviena tāda svarīga un nozīmīga

valsts un sabiedrības dzīves jautājuma reglamentāciju, kuros

nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija,

jālemj likumdevējam pašam (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 10.1. punktu);

2) likumdevēja pilnvarojumam jābūt konkrētam, proti, skaidri

noteiktam (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta

sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03 23.4. punktu). Parlamentam ir

deleģējošajā likuma normā skaidri jānosaka "kompetentām

institūcijām doto pilnvaru apjoms un to īstenošanas veids, ņemot

vērā noteiktā līdzekļa leģitīmo mērķi" (Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002‑01‑03 secinājumu

daļa).

Saeima gan savā viedoklī apstiprina, ka Ministru kabinets,

pieņemot apstrīdētās normas, ir rīkojies dotā pilnvarojuma

ietvaros. Tomēr pieaicinātā persona Tieslietu ministrija vērš

uzmanību uz paša pilnvarojuma nepilnībām, skatot to kopsakarā ar

citām Ārstniecības likuma normām (sk. lietas materiālu 4. sēj.

120. lp.).

Mēs piekrītam Sprieduma tekstam līdz 15.1. punktam, kura gala

secinājumā pausta atziņa: "Tādēļ Pacientu tiesību likuma 16.

panta pirmā daļa interpretējama tādējādi, ka pacienta nāves

gadījumā atlīdzība par viņam radīto kaitējumu izmaksājama citai

personai."

Taču mēs nepiekrītam 15.2. punkta gala secinājumam:

"Tādējādi ar Pacientu tiesību likuma 16. panta trešo daļu

Ministru kabinets bija pilnvarots citstarp noteikt kārtību,

atbilstoši kurai miruša pacienta mantinieki ir tiesīgi pieprasīt

un saņemt no Ārstniecības riska fonda atlīdzību par mirušajam

pacientam nodarīto kaitējumu."