3. pants

Mēs nepiekrītam Sprieduma 13. punktā tiesas

sniegtajam Satversmes 90. panta un 92. panta tvēruma definējumam.

No tā, kā Spriedumā definēts personas pamattiesību tvērums, ir

tieši atkarīgs tiesas nolēmums, kas pieņemts, vērtējot apstrīdēto

normu atbilstību Satversmei. Mūsuprāt, šie Satversmes panti, jo

īpaši tad, ja to tvērums tiek vērtēts kopsakarā ar Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.

pantu, garantē personai plašākas tiesības, nekā norādīts

Spriedumā.

3.1. Satversmes 90. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības zināt savas tiesības." Tas tiek uzskatīts par vienu

no svarīgākajiem tiesiskas valsts principiem, kas sekmē gan

Satversmē ietverto, gan starptautiskajos līgumos noteikto cilvēka

tiesību un brīvību izmantošanu. Tādējādi Satversmes 90. pantā

ietvertās tiesības ir citu pamattiesību nodrošināšanas pamats, kā

arī tiesību efektivitātes principa būtiska un nepieciešama

sastāvdaļa. Turklāt šīs pamattiesību normas saturs un tvērums

tieši ietekmē citu pamattiesību normu, tostarp Satversmes 1., 89.

un 92. panta, saturu un tvērumu (sk., piemēram: Latvijas

Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka

pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā

vadībā. - Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 61. un 62.

lpp.).

Satversmes tiesa ir norādījusi: tas, ka šī norma ievada

Satversmē ietverto pamattiesību katalogu, norāda uz nozīmi, kādu

šīs pamattiesības nostiprināšanai Satversmē piešķīris

likumdevējs. Satversme paredz personas tiesības tikt informētai

par tās tiesībām un arī pienākumiem. Valstij ir pienākums ne vien

pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību

visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu,

kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma

izmaiņām un saturu. Tas paredz personas tiesības, stājoties

publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām,

tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās attiecībās (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

2006-12-01 16. punktu).

No Satversmes 90. panta citstarp izriet tiesību normu

kvalitātes kritēriji. Pirmkārt, no Satversmes sistēmas izriet, ka

tiesību normu kvalitātes kritēriji attiecas uz tiesību normas

pieņemšanu un izsludināšanu: ikvienai tiesību normai jābūt

pieņemtai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, kā arī pienācīgi

izsludinātai un pieejamai, proti, par "tiesībām"

Satversmes 90. panta izpratnē var atzīt tikai atbilstoši

pieņemtas un publicētas vispārsaistošas normas. Otrkārt, no

Satversmes 90. panta izriet, ka ikvienai tiesību normai jābūt

pietiekami skaidrai un paredzamai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16.

punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01

15.2. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi un

arī Spriedumā norādījusi, ka tiesību normas skaidrība un

paredzamība ir vērtējama, pamatojoties uz tās interpretāciju.

Proti, tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar

interpretācijas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās

patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). Personas

tiesības zināt savas tiesības noteic likumdevēja darbības

ietvaru, jo tikai tāda norma, kas atbilst visiem tiesību normas

kvalitātes kritērijiem, var tikt atzīta par likumu, proti, būt

apveltīta ar juridisko spēku.

3.2. Satversmes 92. panta otrais teikums nosaka:

"Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

atzīta saskaņā ar likumu." Satversmes tiesa jau ir atzinusi,

ka šī Satversmes norma citstarp aptver principu nullum crimen,

nulla poena sine lege, proti, principu, ka personu var atzīt

par vainīgu un sodīt tikai par tādu rīcību, kas ir atzīta par

noziedzīgu saskaņā ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.2. punktu).

Tās ir būtiskas pamattiesības, kas tika iekļautas jau pirmajos

pamattiesību katalogos, piemēram, Francijas 1798. gada Cilvēka un

pilsoņa deklarācijas 7. pantā (sk.: Déclaration des Droits de

l'Homme et du Citoyen de 1789. Pieejama:

https://www.legifrance.gouv.fr/Droit-francais/Constitution/

Declaration-des-Droits-de-l-Homme-et-du-Citoyen-de-1789), jo

tās aizsargā personu pret valsts patvaļu. Tāpēc šīs pamattiesības

izvirza prasību likumdevējam, proti, liek tam ar īpašu rūpību

izstrādāt tiesību normas, kuras paredz kriminālatbildību.

3.3. Satversmes 90. pants un 92. panta otrais teikums

ir cieši savstarpēji saistīti. To tvērumu un sistēmisku izpratni

ietekmē vairāki vispārējie tiesību principi, piemēram, tiesiskās

drošības, tiesiskās noteiktības un likumības principi, kas

nodrošina to, ka personas tiesības netiek ierobežotas patvaļīgi.

Attiecībā uz krimināltiesību jomu šie principi un līdz ar to arī

Satversmes 90. pantā un 92. panta otrajā teikumā ietvertās

tiesības prasa, lai likumdevējs skaidri definētu noziedzīgu

nodarījumu sastāvu un attiecīgos sodus. Turklāt likumdošanas

process, kurā tiek ievērotas tiesību normas pieņemšanai

demokrātiskā tiesiskā valstī izvirzītās prasības, ir kvalitatīvas

tiesību normas radīšanas priekšnoteikums. Mūsuprāt, nav pamatots

no Sprieduma izrietošais secinājums, ka tiesību normas

pieņemšanas kārtības ievērošana nav tiesību normas kvalitātes

elements.

Arī ECT ir noteikusi, ka Konvencijas 7. pantā lietotais likuma

jēdziens ietver kvalitātes prasības, tostarp pieejamības un

paredzamības prasības (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1996. gada 11. novembra sprieduma lietā "Cantoni v.

France", pieteikums Nr. 17862/91, 29. punktu; 2008. gada 12.

februāra sprieduma lietā "Kafkaris v. Cyprus",

pieteikums Nr. 21906/04, 140. punktu; 2013. gada 21. oktobra

sprieduma lietā "Del Río Prada v. Spain", pieteikums

Nr. 42750/09, 91. punktu un 2015. gada 15. oktobra sprieduma

lietā "Perinçek v. Switzerland", pieteikums Nr.

27510/08, 134. punktu). Šīs nebūt nav vienīgās kvalitātes

prasības, kas izvirzītas tiesību normai, jo kvalitātes prasības

attiecas gan uz noziedzīga nodarījuma definīciju, gan sodu un tā

apmēru (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada

12. februāra sprieduma lietā "Kafkaris v. Cyprus",

pieteikums Nr. 21906/04, 150. punktu un 2013. gada 22. janvāra

sprieduma lietā "Camilleri v. Malta", pieteikums Nr.

42931/10, 39.-45. punktu). Nepietiekama tiesību normas

kvalitāte ECT skatījumā ir Konvencijas 7. panta pārkāpums.

Būtiski ir norādīt, ka ECT atzinusi: brīdī, kad persona veic

noziedzīgu nodarījumu, tai ir jāzina tiesību norma, saskaņā ar

kuru to var saukt pie kriminālatbildības. Proti, tiesību normas

paredzamības kritērijs visupirms ir analizējams no notiesātās

personas skatpunkta. Tādējādi jau brīdī, kad tiek veikts

nodarījums, par kuru vēlāk iestājas kriminālatbildība, ir jābūt

spēkā tādai tiesību normai, no kuras pati attiecīgā persona var

skaidri saprast vai, ja nepieciešams, saņemot jurista

konsultāciju, noskaidrot, ka konkrētā darbība vai bezdarbība ir

kriminālsodāma (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā "Del Río Prada v.

Spain", pieteikums Nr. 42750/09, 79. punktu).

Personas viedoklis par tiesību normas skaidrību var veidoties,

izzinot tās piemērošanas praksi un izmantojot arī juridisko

palīdzību normas satura noskaidrošanā. Personas

"pārsteigums" par saukšanu pie kriminālatbildības,

proti, tas, ka persona nav sapratusi, ka par zināmu rīcību var

tikt saukta pie kriminālatbildības, var radīt jautājumus par

tiesību normas kvalitāti, tas ir, skaidrību un paredzamību. Tāpat

šādā gadījumā demokrātiskā tiesiskā valstī rodas šaubas par to,

vai tiesību normas, kas paredz konkrētā noziedzīgā nodarījuma

sastāvu, atbilst principam, ka ikviens zina savas tiesības un

pienākumus. Valsts pieļauti pārkāpumi šajā jomā var graut

personas uzticību tiesiskumam.

3.4. Piekrītam Sprieduma 13.2. punktā minētajam, ka

Satversmes tiesai, lai noskaidrotu apstrīdēto normu satversmību,

ir jāpārbauda to atbilstība Satversmes 92. panta otrajam

teikumam, jo šajā teikumā lietotais jēdziens "likums"

ietilpst Satversmes 90. pantā ietvertajā jēdzienā

"tiesības". Tāpat piekrītam šajā Sprieduma punktā

atzītajam, ka "kriminālatbildība ir smagākais iespējamais

juridiskās atbildības veids un tās sekas var būtiski ietekmēt

personas dzīvi arī pēc kriminālsoda izciešanas", tāpēc

"kriminālatbildību paredzošām normām jābūt saturiski

noteiktākām nekā citu tiesību nozaru normām". Taču Spriedumā

nav ņemtas vērā tiesību normām izvirzāmās prasības, kas, vērtējot

kriminālatbildību paredzošu tiesību normu satversmību, izriet no

Satversmes 90. panta un 92. panta otrā teikuma īpašā tvēruma.