2. pants

Nepiekrītam Spriedumā secinātajam, ka pieteikumā

sniegtie argumenti par Satversmes 115. pantu pamato Pieteikuma

iesniedzējas tiesības rīkoties tai piešķirtā pilnvarojuma

ietvaros, kas ir viens no apsvērumiem, kuru dēļ tiesvedība par

Apstrīdētā rīkojuma atbilstību Satversmes 115. pantam nav

izbeidzama. Tāpat nepiekrītam Spriedumā atzītajam, ka pieteikumā

ietvertā argumentācija pēc būtības ir vērsta uz to, lai Grozījumi

tiktu atzīti par atbilstošiem Satversmes 115. pantam, kas

savukārt ir pamats atzīt Apstrīdēto rīkojumu par neatbilstošu

likuma "Par pašvaldībām" 49. panta pirmajai daļai.

2.1. Satversmes 115. pantā ietvertās tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē ir atzītas par patstāvīgām pamattiesībām un ir

piemērojamas tieši un nepastarpināti. Satversmes tiesa,

konkretizējot Satversmes 115. panta tvērumu, ir atzinusi, ka

minētā Satversmes norma visupirms valstij uzliek pienākumu

izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2017-02-03 16. punktu).

Pieteikuma iesniedzējas izdotie Grozījumi ir pamatoti ar

apsvērumiem, kas saistīti ar Satversmes 115. pantā ietvertā

valsts pienākuma - gādāt par personu tiesībām dzīvot labvēlīgā

vidē - izpildes nodrošināšanu. Vides tiesību jomā noteiktie mērķi

var tikt sasniegti, valstij un pašvaldībām līdzdarbojoties. Līdz

ar to Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts"

nav interpretējams šauri un ar to saprotamas arī pašvaldības,

kurām kopīgi ar valsts institūcijām ir pienākums aizsargāt

ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās

saglabāšanu un uzlabošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2007.

gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11. punktu).

Tādējādi pašvaldība ir viens no subjektiem, kas ir atbildīga par

vides aizsardzības pasākumu nodrošināšanu, un tai kā valsts

pārvaldes institucionālajā sistēmā ietilpstošai atvasinātai

publiskai personai ir pienākums ar vides jautājumiem saistītu

lēmumu pieņemšanā ievērot sabiedrības intereses. Tāpēc ar vides

aizsardzību saistītos jautājumos pašvaldība nav pielīdzināma

pilsoniskajai sabiedrībai, bet ir uzskatāma par

"valsti".

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka fiziskās personas, kā arī

personu apvienības un sabiedriskās organizācijas ir tiesību

dzīvot labvēlīgā vidē subjekti (sk. Satversmes tiesas 2008.

gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 12., 13.1. un

13.2. punktu). No vides tiesību sistēmas nav izsecināmas

pašvaldības subjektīvās tiesības uz Satversmes 115. panta

konstitucionālu aizsardzību. Arī Orhūsas konvencija neparedz

pašvaldības subjektīvās tiesības vērsties tiesā saistībā ar vides

jautājumiem. Tāpat šādas tiesības pašvaldībai nav paredzētas

Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 6. oktobra Regulā

(ES) 2021/1767, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā

Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par

pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un

iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.

Tādējādi Satversmes 115. pantā nostiprinātās tiesības pilsoniskā

sabiedrība īsteno patstāvīgi ar fizisko personu vai nevalstisko

organizāciju starpniecību.

Līdz ar to pašvaldība nav tiesīga vietējo iedzīvotāju vārdā

vērsties tiesā ar pieteikumu par tiesību akta neatbilstību

Satversmes 115. pantam.

2.2. Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības

paredz valsts pienākumu aizsargāt personas gan no faktiski jau

notiekošām darbībām, kas var apdraudēt cilvēku veselību vai vidi,

gan arī no šādām nākotnē paredzētām darbībām. Spriedumā secināts,

ka Pieteikuma iesniedzēja, ievērojot piesardzības principu, ar

mērķi novērst nākotnē prognozējamus vides riskus, ir izpildījusi

pozitīvo pienākumu, kas tai izriet no Satversmes 115. panta, un

rezultātā tai ir iestājušās negatīvas sekas un izdots

Apstrīdētais rīkojums. Tomēr Spriedumā trūkst argumentācijas tam,

kāpēc pieļauta atkāpe no līdzšinējās judikatūras un Grozījumos

ietvertais pamatojums būtu vērtējams Satversmes 115. panta

kontekstā.

Tā kā izskatāmajā lietā nav piemērots ne valsts pozitīvā

pienākuma tests, ne arī personas pamattiesību ierobežojuma tests,

kas ir pamatā metodoloģijai, pēc kuras tiek vērtēta atbilstība

Satversmes 115. pantam, no Sprieduma nevar izsecināt to, kā

Apstrīdētā rīkojuma neatbilstība likuma "Par

pašvaldībām" 49. panta pirmajai daļai būtu sasaistāma ar

Grozījumos ietvertā pamatojuma atbilstību Satversmes 115.

pantam.

Satversmes tiesas likuma 17. panta trešajā daļā paredzētā

pašvaldības domes pieteikuma mērķis ir pakļaut Satversmes tiesas

kontrolei ministra lēmuma tiesiskumu. Tāpēc uzskatām, ka

Pieteikuma iesniedzējas sniegtie argumenti par nepieciešamību

nodrošināt tiesības uz labvēlīgu vidi nevarēja tikt saistīti ar

atbilstības Satversmes 115. pantam izvērtējumu. Turklāt, izskatot

lietu pēc būtības, Spriedumā netika vērtēta Grozījumos ietvertā

pamatojuma atbilstība Satversmes 115. pantam.

Ievērojot minēto, tiesvedība daļā par Apstrīdētā rīkojuma

atbilstību Satversmes 115. pantam bija izbeidzama.