4. pants

Tiesa secinājusi, ka apstrīdētā norma ne tikai

rada parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojumu, bet arī ierobežo parādnieka bērnam minētajā

Satversmes pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību (sk. Sprieduma 11. punktu).

Sprieduma 11.2. punktā norādīts, ka apstrīdētajā normā

noteikto ziņu saturs ļauj citām personām iegūt noteiktas

ticamības pakāpes informāciju par parādnieka bērniem, citstarp

arī tos identificēt. Tas varot novest pie tādu datu apstrādes,

kuri ir saistīti ar parādnieka bērna privāto dzīvi.

Tomēr tiesa savā argumentācijā nav ņēmusi vērā to, ka

parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz

privātās dzīves neaizskaramību ar apstrīdēto normu tiek skartas

tikai netieši un pastarpināti. Var piekrist tam, ka no

apstrīdētās normas izriet arī parādnieka bērna tiesību uz

privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums. Taču apstrīdētās

normas adresāts ir parādnieks, nevis viņa bērns. Parādnieka bērna

tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir tikai

iespējamais šīs normas piemērošanas blakus efekts.

Mēs uzskatām, ka tiesa izskatītajā lietā ir nepamatoti

pārspīlējusi bērna tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

ierobežojuma nozīmi. Šāda tiesas pieeja ir viens no iemesliem,

kuru dēļ Spriedumā izdarīti nepareizi secinājumi par apstrīdētajā

normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma neatbilstību samērīguma

principam.