5. pants

Mēs piekrītam, ka apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi -

Satversmes 116. pantā minētā citu personu tiesību

aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība. Tāpat

Spriedumā pamatoti atzīts, ka minētais pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar likumu un likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir

piemērots ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tomēr

nepiekrītam tiesas argumentiem un secinājumiem par to, ka

attiecībā uz parādnieka bērnu pastāvot saudzējošāki leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzekļi un apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums tādēļ neesot samērīgs.

5.1. Kā norādīts Sprieduma 17. punktā, tiesa

izskatāmajā lietā nav guvusi apstiprinājumu tam, ka pastāvētu

tādi līdzekļi vai to kopums, kas netika izvērtēti apstrīdētās

normas izstrādes un pieņemšanas gaitā. Tāpēc tiesa secinājusi, ka

attiecībā uz parādnieku nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem

leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Turpretī

attiecībā uz parādnieka bērnu Sprieduma 19.6. punktā atzīts,

ka parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās

pamattiesības mazāk aizskartu tāds regulējums, atbilstoši kuram

parādnieka dati būtu publiskojami tikai tad, ja Fonda

administrācija ir saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm

informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna

interesēm.

Mēs uzskatām, ka pretēji metodoloģijai, kas izmantota

Sprieduma 17. un 19. punktā, apstrīdētās normas un tajā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma raksturs nemaz neļauj

saudzējošāku līdzekļu esamību izvērtēt atsevišķi attiecībā uz

parādnieku un parādnieka bērnu. Proti, atbilstoši apstrīdētajai

normai tiek publiskotas konkrētas ziņas tikai par parādnieku, un

jebkādu saudzējošāku līdzekļu esamība attiecībā uz parādnieka

bērnu automātiski samazina šo ziņu publiskošanas iespēju. Ja ir

saudzējošāki līdzekļi attiecībā uz parādnieka bērnu, tad

attiecībā uz parādnieku nevar būt saudzējošāku līdzekļu, kas

ļautu tikpat efektīvi sasniegt leģitīmo mērķi. Līdz ar to

Satversmes tiesas secinājumi par to, ka attiecībā uz parādnieku

nav saudzējošāku līdzekļu, bet attiecībā uz viņa bērnu tādi

pastāv, ir savstarpējā pretrunā.

5.2. Sprieduma 19.2. punktā uzsvērts, ka

iesniedzēja piekrišana parādnieka datu publiskošanai pati par

sevi ne vienmēr var garantēt bērna interešu aizsardzību, jo ir

iespējamas situācijas, kad vecāku savstarpējo strīdu rezultātā

iesniedzējs nebūs objektīvs un vēlēsies panākt parādnieka datu

publiskošanu ar citu mērķi, pilnībā neizvērtējot bērna intereses.

Tiesa norādījusi, ka likumdevējs šādus apstākļus pēc būtības nav

izvērtējis. Taču likumdevējam nemaz nebija jāapsver tas, kādu

subjektīvu iemeslu dēļ iesniedzējs varētu vēlēties parādnieka

datu publiskošanu. Uzskatām, ka nav pamatoti prasīt no

likumdevēja šādu izvērtējumu, kas būtu balstīts tikai uz

pieņēmumiem par iesniedzēja hipotētisku rīcību tādā vai citādā

dzīves situācijā. Piemērojot apstrīdēto normu, iesniedzēja

subjektīvajiem motīviem nav nozīmes, jo ziņas par parādnieku tiek

publiskotas ar mērķi aizsargāt bērna tiesības un veicināt vecāku

pienākuma pildīšanu - uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu

un godprātīgu saistību izpildi.

Savukārt Sprieduma 19.5. punktā uzsvērts, ka likumdevējs

nav izvērtējis apstrīdētās normas ietekmi uz tiem parādnieka

bērniem, kuri nav iesniedzēja aprūpē. Norāde uz šāda izvērtējuma

neesamību ir viens no tiesas pamatargumentiem tam, ka apstrīdētās

normas radītais tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

ierobežojums neatbilst samērīguma principam attiecībā uz

parādnieka bērnu. Apstrīdētā norma savas specifiskās dabas dēļ

vienlaikus skar arī tādas personas, kuru tiesības uz privāto

dzīvi Spriedumā nav pieminētas. Šādas personas citstarp ir

iesniedzējs, parādnieka bērna vecvecāki, parādnieka bērna, kurš

nav iesniedzēja aprūpē, otrs vecāks. To personu loks, kuras var

tikt identificētas uz apstrīdētajā normā minēto ziņu pamata, var

būt ļoti plašs. Spriedumā nav sniegts pamatojums tam, kādēļ tiesa

izskatītajā lietā tik lielu nozīmi piešķīrusi tieši to parādnieka

bērnu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzībai,

kuri nav iesniedzēja aprūpē.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par saudzējošāku līdzekli

nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas prasa nesamērīgi lielu

ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Piemēram, par saudzējošāku

līdzekli nevar tikt atzīts tāds līdzeklis, kas prasa būtiskus

papildu finanšu resursus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2009-113-0106 19. punktu). Sprieduma

19.6. punktā minētā līdzekļa izmantošana prasītu ievērojamu

papildu laiku un resursus, un to gadījumu skaits, kuros ziņas par

parādnieku būtu publiskojamas, varētu būtiski samazināties

salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju. Līdz ar to būtu apdraudēta

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķu sasniegšana. Tāpēc nav pamatots Spriedumā paustais uzskats,

ka attiecībā uz parādnieka bērnu pastāv līdzekļi, kuri būtu

tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk.

Tātad nepastāv tādi saudzējošāki

līdzekļi, kas ļautu apstrīdētās normas radītā tiesību uz privātās

dzīves neaizskaramību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt tādā

pašā kvalitātē.