6. pants

Tiesa, izvērtējot apstrīdētās normas

satversmību, ir pamatoti atzinusi, ka apstrīdētā norma vērsta uz

to, lai nodrošinātu parādnieka bērna tiesības uz attīstību.

Analizējot apstrīdētās normas radītā tiesību uz privātās dzīves

neaizskaramību ierobežojuma leģitīmo mērķi, tiesa norādījusi, ka

viens no šā ierobežojuma mērķiem ir nodrošināt bērna tiesības uz

attīstību un tas atbilst arī visas sabiedrības interesēm (sk.

Sprieduma 14.1. un 14.2. punktu). Savukārt Pieteikuma

iesniedzējs un lietā pieaicinātās personas uzsvēra vienīgi to, ka

apstrīdētā norma skar gan parādnieka, gan arī parādnieka bērna

tiesības uz privāto dzīvi.

6.1. Tiesības uz attīstību ietilpst Satversmes

110. panta tvērumā, ja tas tiek interpretēts atbilstoši

Latvijas starptautiskajām saistībām bērnu tiesību jomā. Bērnu

tiesību konvencijas 27. pants, uz ko šīs lietas ietvaros

īpaši norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija,

noteic, ka dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības uz tādu

dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna fiziskai, garīgai,

emocionālai, morālai un sociālai attīstībai. Šī norma nosaka arī

to, ka uz vecākiem vai citām par bērnu atbildīgām personām

gulstas primārā atbildība par bērna attīstībai nepieciešamo

dzīves apstākļu nodrošināšanu. Dalībvalstīm jāīsteno pasākumi,

kas palīdzētu vecākiem un citām par bērnu atbildīgām personām

īstenot šīs bērna tiesības.

Bērnu tiesību konvencija balstās uz atziņu, ka bērna normālas

attīstības pamats ir tieši vecāku atbildība par viņu, pat ja

vecāks nedzīvo tajā ģimenē, kurā aug viņa bērns. Tā ir

vispārzināma patiesība, ka vecākus nevar aizstāt. Tādējādi Bērnu

tiesību konvencijas 27. pants noteic bērna tiesības uz

fizisko un garīgo attīstību, ko nodrošina vecāki. Savukārt valsts

rada tādus apstākļus, kas palīdz vecākiem veikt šo uzdevumu.

Tieši tāpēc šā panta ceturtajā daļā ir noteikts valsts pienākums

nodrošināt bērna uzturlīdzekļu piedzīšanu no vecāka.

Vērtējot Latvijā izveidoto sistēmu caur šā principa prizmu,

būtu jāsaprot, ka Fonds nav pašmērķis. Patiesais mērķis ir

atgādināt vecākiem viņu pienākumu pret bērniem, un šis pienākums

izriet no Satversmes 110. panta. Jebkurā gadījumā Bērnu

tiesību konvencija uzliek Latvijai pienākumu nodrošināt bērna

uzturēšanai nepieciešamo līdzekļu iegūšanu no vecākiem. Kādā

veidā nodrošināt, to nosaka katras valsts tradīcijas un

īpatnības.

6.2. Likumdevējs ir analizējis veselu virkni

veidu, kādos varētu nodrošināt bērna uzturēšanai nepieciešamo

līdzekļu iegūšanu no vecākiem, un secinājis, ka konkrētajā laikā

un telpā visefektīvākais veids ir parādnieka datu publiskošana.

Tieši šis lēmums radīja tādu situāciju, ka pēc būtības saduras

vairākas vienlīdz svarīgas cilvēka tiesības. No vienas puses,

apstrīdētās normas adresāta, proti, parādnieka, tiesības uz

privāto dzīvi, kā arī parādnieka bērna tiesības uz privāto dzīvi,

bet no otras puses - bērna tiesības uz attīstību un tai

nepieciešamā atbalsta saņemšanu tieši no vecākiem. Šāda situācija

Satversmes tiesas praksē nav tipiska. Tādējādi tiesai bija

jāvērtē, kā likumdevējs ir līdzsvarojis šīs dažādās tiesības.

Parasti tiesa vērtē vienas konkrētas cilvēku grupas tiesību

ierobežojumu, par kura nepieciešamību likumdevējs ir izšķīries

tādu sabiedrības vai valsts interešu dēļ, kurām ir cita

abstrakcijas pakāpe. Šajā lietā apstrīdētā norma mudina tiesu

iedziļināties tajos bērna un vecāka attiecību aspektos, kuri

tipiskā veidā atrodas privātautonomijas ietvaros. Šādos gadījumos

tiesai būtu jāvērtē tas, cik pamatota un atbilstoša Satversmei ir

valsts iejaukšanās minētajās attiecībās. Tā kā valsts nevar un

nedrīkst aizstāt vecākus viņu rūpēs un atbildībā par bērnu, tad

tiesai primāri jāvērtē tie mehānismi, kuriem privātautonomijas

ietvaros būtu jāsekmē bērna harmoniska attīstība. Likumdevējs ir

izvēlējies ierobežot parādnieka tiesības uz privāto dzīvi,

uzskatot, ka tādējādi gan bērns pēc iespējas efektīvāk būs

nodrošināts ar uzturlīdzekļiem, gan arī valsts atgūs savus

ieguldījumus. Tā kā valsts uzturlīdzekļu maksāšanu var uzņemties

tikai pastarpināti, jo normālos apstākļos tai nebūtu jāiejaucas

vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās, pilnīgi pamatota ir

likumdevēja vēlme nodrošināt to, lai valsts atgūtu ieguldītos

līdzekļus.

6.3. Izskatītajā lietā tiesa atzina, ka bērna

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību tiek nesamērīgi

ierobežotas, jo likumdevējs bērna pamattiesības esot vērtējis

vienīgi bērna attīstības aspektā un apstrīdētā norma nenodrošinot

to, ka parādnieka dati tiek publiskoti tikai tad, ja Fonda

administrācija no valsts vai pašvaldību iestādēm ir saņēmusi

informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna

interesēm (sk. Sprieduma 19.6. punktu).

Proti, apstrīdētā norma, pēc tiesas ieskata, nenodrošina

vienlīdzīgu aizsardzību bērna tiesībām uz privātās dzīves

neaizskaramību un bērna tiesībām uz pilnvērtīgu attīstību (sk.

Sprieduma 20. punktu). Tomēr pēc būtības tiesa ir

spriedusi par labu bērna tiesībām uz privātās dzīves

neaizskaramību, jo apstrīdētā norma Satversmes 96. pantam

neatbilstot tieši tāpēc, ka likumdevēja izveidotā mehānisma

ietvaros netiekot pilnībā nodrošinātas bērna tiesības uz privātās

dzīves neaizskaramību. Spriedumā nav atklāts, kādas ir attiecības

starp bērna tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un bērna

tiesībām uz attīstību, Satversmi interpretējot sistēmiski.

Tādējādi tiesa nav pilnībā atklājusi

bērna tiesību uz attīstību tvērumu un to izsvērusi saistībā ar

bērna tiesībām uz privāto dzīvi.