5. pants

Spriedumā atzīts, ka likumdevēja lietotie līdzekļi

ir piemēroti apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai (sk. Sprieduma 18. punktu).

Saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 3. panta

pirmo daļu tiesības ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi ir

tikai likumā noteiktiem subjektiem: Augstākās tiesas

priekšsēdētājam, tieslietu ministram, apgabaltiesu

priekšsēdētājiem, rajonu (pilsētu) tiesu priekšsēdētājiem,

apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļu priekšniekiem, Tiesnešu ētikas

komisijai. Par pamatu disciplinārlietas ierosināšanai var būt

citastarp arī tādi fakti, kurus kāda no minētajām amatpersonām

vai institūcijām ir uzzinājusi no personas, kas iesniegusi

sūdzību par tiesnesi. Tādos gadījumos amatpersona vai

institūcija, kas ir tiesīga ierosināt disciplinārlietu pret

tiesnesi, informē sūdzības iesniedzēju par to, vai

disciplinārlieta pret tiesnesi ir ierosināta.

Tas nozīmē, ka atsevišķos gadījumos persona, kas saņēmusi

atbildi no minētās amatpersonas vai institūcijas, līdz ar to

iegūst arī noteikta apjoma informāciju par disciplinārlietu, kas

ierosināta pret tiesnesi, un apstrīdētā norma neuzliek šai

personai pienākumu nodrošināt attiecīgajai informācijai Tiesnešu

disciplinārās atbildības likumā noteikto aizsardzību. Arī Saeima

ir norādījusi, ka apstrīdētā norma pēc būtības attiecas tikai uz

personām, kurām ir tiesības piekļūt lēmumam par disciplinārlietas

ierosināšanu un disciplinārlietas materiāliem saskaņā ar Tiesnešu

disciplinārās atbildības likumu (sk. Saeimas atbildes rakstu

lietas materiālu 1. sēj. 68. lp.).

Tādējādi secināms, ka likumdevēja

lietotie līdzekļi atsevišķos gadījumos nesasniedz apstrīdētajā

normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi.