21. pants
Personas tiesības uz sociālo rehabilitāciju

(1) Tiesības uz sociālo rehabilitāciju ir šādām šā likuma 3.pantā minētajām personām, kuru iekļaušanās sabiedrībā ir apgrūtināta:

1) personām ar invaliditāti, prognozējamu invaliditāti un funkcionāliem traucējumiem;

2) personām pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas;

3) personām, kurām ir izveidojusies atkarība no alkohola, narkotiskajām vai psihotropajām vielām;

4) personām, kuras cietušas no vardarbības;

5) bērniem, kuri ilgstoši (ilgāk par vienu gadu) atradušies ārpusģimenes aprūpē;

6) bērniem ar uzvedības problēmām vai augstiem to attīstības riskiem;

7) bērniem, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē un ir sasnieguši 16 gadu vecumu;

8) šā likuma 12. panta septītajā daļā minētajām personām;

9) šā likuma 12. panta astotajā daļā minētajām personām.

(2) Pašvaldības atbilstoši nepieciešamībai izstrādā rehabilitācijas programmas arī personu grupām, kuru iekļaušanās sabiedrības dzīvē ir apgrūtināta citu iemeslu dēļ. Pašvaldības atbilstoši nepieciešamībai var nodrošināt šā panta pirmajā daļā minētajām personām arī citus atbalsta pasākumus.

(3) (Ievaddaļa stājas spēkā 01.01.2027. un iekļauta likuma redakcijā uz 01.01.2027. Sk. pārejas noteikumu 70. punktu):

1) (punkts stājas spēkā 01.01.2027. un iekļauts likuma redakcijā uz 01.01.2027. Sk. pārejas noteikumu 70. punktu);

2) (punkts stājas spēkā 01.01.2029. un iekļauts likuma redakcijā uz 01.01.2029. Sk. pārejas noteikumu 67. punktu).

(4) Specializētās darbnīcas pakalpojuma sniedzējs no saviem līdzekļiem var izmaksāt atbalstu personām, kuras sociālās rehabilitācijas pakalpojuma ietvaros saņem specializētās darbnīcas pakalpojumu, lai veicinātu personu motivāciju līdzdarboties specializētās darbnīcas organizētajās aktivitātēs.

26

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.2019. un 19.12.2024. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2025.)

21.1 pants. Personas tiesības uz psihosociālo rehabilitāciju

(1) Psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumu ir tiesības saņemt šādām personām, kurām nepieciešams atbalsts psihosociālo problēmu risināšanā, ja šīs problēmas apgrūtina to iekļaušanos sabiedrībā:

1) personām ar prognozējamu vai pirmreizēju invaliditāti, kuras cēlonis ir onkoloģiska slimība, saglabājot tiesības saņemt piešķirto pakalpojumu arī gadījumā, ja beidzies termiņš, uz kuru personai noteikta prognozējama vai pirmreizēja invaliditāte, kā arī personām pēc onkoloģiskas slimības ārstēšanas kursa beigām ar ārstējošā ārsta rekomendāciju par nepieciešamību saņemt psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumu;

2) vienam šīs daļas 1.punktā minētās personas izraudzītam tuviniekam, ja persona un tuvinieks norāda uz nepieciešamību pakalpojumu saņemt kopā un šo nepieciešamību pamato attiecīgā onkoloģiskā slimība;

3) bērnam, kuram saskaņā ar ārstu konsīlija lēmumu nepieciešama paliatīvā aprūpe, un ar viņu vienā mājsaimniecībā dzīvojošiem ģimenes locekļiem vai audžuģimenei. Bērnam tiesības saņemt pakalpojumu nepieciešamības gadījumā saglabājas līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai;

4) šā likuma 13. panta pirmās daļas 12.1 un 16. punktā minētajām personām.

(2) Pašvaldības atbilstoši nepieciešamībai un finansiālajām iespējām var organizēt psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumus arī citām personu grupām.

27

(12.01.2017. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.2019., 04.08.2021., 28.09.2023. un 04.12.2024. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2025.)