9. pants
Pašvaldības pienākumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanā

(1) Pašvaldība, kuras teritorijā ir personas deklarētā dzīvesvieta, nodrošina sociālo darbu, plāno resursus un veido tādu vidi, lai personai būtu iespēja saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.

(11) Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt šādus sociālos pakalpojumus šādām personu grupām:

1) aprūpes mājās pakalpojumu — personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem;

2) krīzes centra pakalpojumu — krīzes situācijā nonākušām personām;

3) grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojumu — personām ar garīga rakstura traucējumiem;

4) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā — pilngadīgām personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem līdz brīdim, kad bērns var atgriezties ģimenē, vai, ja tas nav iespējams, līdz aizbildnības nodibināšanai bērnam, viņa ievietošanai audžuģimenē vai nodošanai adopcijai;

5) patversmes vai naktspatversmes pakalpojumu — personām bez noteiktas dzīvesvietas un krīzes situācijā nonākušām personām;

6) dienas aprūpes centra pakalpojumu — personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem;

7) atelpas brīža pakalpojumu — bērniem ar invaliditāti, kuriem ir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību, personām ar I grupas invaliditāti, kā arī personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir noteikta II grupas invaliditāte;

8) specializētās darbnīcas pakalpojumu — personām ar garīga rakstura traucējumiem;

9) (punkts stājas spēkā 01.01.2028. un iekļauts likuma redakcijā uz 01.01.2028. Sk. pārejas noteikumu 66. punktu);

10) sociālās rehabilitācijas pakalpojumu personas dzīvesvietā — bērniem ar uzvedības problēmām vai augstiem to attīstības riskiem, ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem, kuri ir sasnieguši 16 gadu vecumu, kā arī šā likuma 12. panta septītajā un astotajā daļā minētajām personām.

(12) Pašvaldībai ir tiesības par saviem līdzekļiem papildus šā panta 1.1 daļā noteiktajiem pakalpojumiem nodrošināt citus sociālos pakalpojumus, kā arī tiesības šā panta 1.1 daļā noteiktos sociālos pakalpojumus nodrošināt citām personu grupām. Pašvaldība sociālos pakalpojumus un personu grupas nosaka saistošajos noteikumos.

(13) Pašvaldība šā panta 1.1 un 1.2 daļā minētos sociālos pakalpojumus nodrošina apjomā, kas atbilst pašvaldības gadskārtējā budžeta ietvaros pieejamiem līdzekļiem.

(2) Ja pašvaldība no fiziskajām personām vai institūcijām saņēmusi informāciju par personu, kurai varētu būt nepieciešams sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojums vai sociālā palīdzība, pašvaldībai ir pienākums likumā "Par sociālo drošību" noteiktajā kārtībā pārbaudīt saņemto informāciju, izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt šo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, kā arī kārtību, kādā sociālie pakalpojumi vai sociālā palīdzība saņemama.

(3) Ja personai nepieciešami sociālie pakalpojumi naktspatversmē vai krīzes centrā, tā vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja, kurš lemj par pakalpojuma nodrošināšanu. Ja nepieciešams, personu, kura ir bez mājokļa, ar naktspatversmi vai patversmi, informāciju un konsultācijām, kā arī ar vienreizēju materiālu palīdzību nodrošina pašvaldība, kuras teritorijā šī persona atrodas.

(31) Ja personai objektīvu apstākļu dēļ nav deklarētās dzīvesvietas, pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā persona ir izvēlējusies dzīves vietu, izvērtē personas materiālo situāciju un, ja nepieciešams, piešķir vienreizēju materiālu palīdzību, kā arī informē par to pašvaldību, kurā ir bijusi pēdējā personas deklarētā dzīvesvieta. Pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā ir bijusi pēdējā personas deklarētā dzīvesvieta, vai pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā persona ir izvēlējusies dzīves vietu, ja personas pēdējo deklarēto dzīvesvietu nav iespējams noteikt, izvērtē iespēju sniegt personai psihosociālu palīdzību vai sociālos pakalpojumus, vai piešķirt atbilstošus sociālās palīdzības pabalstus vai trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusu.

(4) Pašvaldības, kuras nav izveidojušas nepieciešamos sociālo pakalpojumu sniedzējus, slēdz līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem vai ar citām pašvaldībām par minēto sociālo pakalpojumu sniegšanu un samaksu. Šie sociālie pakalpojumi pilnībā vai daļēji tiek finansēti no pašvaldības budžeta.

(5) Ja persona vēlas saņemt sociālo pakalpojumu, kas tiek finansēts no valsts budžeta, pašvaldības pienākums ir nodrošināt personas dzīves apstākļu apsekošanu un vajadzību novērtēšanu, ko veic sociālā darba speciālists. Ja persona vēlas saņemt valsts finansētu tehnisko palīglīdzekli, dzīves apstākļu apsekošana netiek veikta.

(6) Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt pašvaldības sociālā dienesta un citu pašvaldības izveidoto sociālo pakalpojumu sniedzēju sociālā darba speciālistiem profesionālās kompetences pilnveidi — apmācības un supervīziju.

(7) Pašvaldība nodrošina nepieciešamos sociālās aprūpes pakalpojumus dzīvesvietā personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām pēc patstāvīgas dzīves iemaņu apgūšanas sociālās rehabilitācijas programmas ietvaros nav nepieciešama pakalpojumu sniegšana ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un kurām pakalpojumu sniegšana pārtraukta šā likuma 28.panta trešajā un 3.1 daļā noteiktajā kārtībā.

10

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.05.2006., 03.05.2007., 20.12.2007., 07.05.2009., 12.01.2017., 24.11.2020., 10.03.2022., 09.05.2024. un 19.12.2024. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2025. 1.1 daļas 6., 7., 8. un 10. punkts stājas spēkā 01.01.2026. Sk. pārejas noteikumu 65. punktu)

9.1 pants. Valsts finansētie ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Ievērojot šā likuma 13.1 panta noteikumus, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumus no valsts budžeta finansē:

1) pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim;

2) pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes un aprūpes līmeņa dēļ nepieciešams saņemt pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;

3) bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai bērniem ar smagiem un ļoti smagiem fiziskās attīstības traucējumiem, kā arī bērniem ar kombinētiem smagiem un ļoti smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, pie aizbildņa vai audžuģimenē;

4) bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz 18 gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu smaguma pakāpes dēļ nav iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, pie aizbildņa vai audžuģimenē;

5) bāreņiem vecumā līdz diviem gadiem — uz laiku, līdz tiek uzsākta aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē, bet kopumā ne ilgāk kā sešus mēnešus, šajā periodā neieskaitot bērna adopcijas procesu, ja tas uzsākts pirmo sešu mēnešu laikā kopš bērna ievietošanas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;

6) bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem — uz laiku, līdz bērns atgriežas ģimenē vai tiek uzsākta viņa aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē, bet kopumā ne ilgāk kā sešus mēnešus, šajā periodā neieskaitot bērna adopcijas procesu, ja tas uzsākts pirmo sešu mēnešu laikā kopš bērna ievietošanas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(2) Ministru kabinets nosaka:

1) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojuma sniegšanā iesaistītā personāla skaitu un kvalifikāciju;

2) klienta aprūpes līmenim atbilstošu pakalpojumu finansēšanas kārtību.

(3) Labklājības ministrijas valdījumā esošos valsts nekustamos īpašumus, kuri nepieciešami šajā pantā minēto valsts finansēto ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumu nodrošināšanai, pārvalda valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Šampētera nams". Ja nepieciešams, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Šampētera nams" izvēlas arī citus pakalpojumu sniedzējus publiskos iepirkumus regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Īstenojot uzdevumu izpildi, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Šampētera nams" atrodas Labklājības ministrijas funkcionālā pārraudzībā un nodrošina piešķirto valsts budžeta līdzekļu racionālu izlietojumu un kontroli.

11

(12.01.2017. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.2019. un 10.03.2022. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2022.)