4. pants
Likuma darbības joma

(1) Likums nosaka valsts institūciju kompetenci, fizisko un juridisko personu (turpmāk - persona) tiesības un pienākumus, ģenētiski modificēto organismu aprites, tai skaitā ģenētiski modificēto kultūraugu līdzāspastāvēšanas, principus, uzraudzību un kontroli, sabiedrības līdzdalību, personu atbildību un tiesisko aizsardzību, kā arī informācijas apriti.

(2) Likums neattiecas uz:

1) gēnu terapijas izmantošanu medicīnā;

2) to zāļu izmantošanu klīniskajā izpētē, kuras satur ģenētiski modificētos organismus, sastāv vai ir iegūtas no tiem, izņemot riska novērtēšanu saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ģenētiski modificēto organismu apzinātu izplatīšanu, monitoringa un atļaujas izsniegšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā sniedzama informācija par ģenētiski modificēto organismu apriti un sabiedrības iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesā;

3) organismiem un mikroorganismiem, kas iegūti, izmantojot šādas metodes [ar nosacījumu, ka minētās metodes nav saistītas ar rekombinētu nukleīnskābju molekulu vai ģenētiski modificēto organismu (mikroorganismu) izmantošanu]:

a) mutaģenēzi,

b) augu šūnu saplūšanu, arī protoplastu saplūšanu, kuras rezultātā var notikt apmaiņa ar ģenētisko materiālu pat tad, ja lieto tradicionālas audzēšanas metodes (attiecas tikai uz organismiem),

c) fertilizāciju in vitro,

d) konjugāciju, transdukciju, transformāciju un tamlīdzīgiem dabiskiem procesiem,

e) poliploīdijas indukciju,

f) prokariotu šūnu saplūšanu, arī protoplastu saplūšanu, kuras rezultātā, īstenojoties noteiktiem fizioloģiskiem procesiem, var notikt apmaiņa ar ģenētisko materiālu (attiecas tikai uz mikroorganismiem),

g) eikariotu šūnu saplūšanu, arī protoplastu saplūšanu, hibridomu radīšanu un augu šūnu saplūšanu (attiecas tikai uz mikroorganismiem),

h) pašklonēšanu, kuras rezultātā iegūtie mikroorganismi nav bīstami cilvēkiem, dzīvniekiem vai augiem un nevar izraisīt to slimības, — tādu nukleīnskābes izdalīšanu no šādu organismu šūnām, pēc kuras seko vai neseko visas atbilstošās nukleīnskābes, tās daļas vai tās sintētiskā ekvivalenta fermentatīva vai mehāniska apstrāde, lai izraisītu ģenētiskā materiāla modifikāciju, un iegūtā ģenētiskā materiāla ievadīšana tās pašas sugas vai filoģenētiski tuvu saistītu sugu organismu šūnās, ar kurām ģenētiskās informācijas apmaiņa ir iespējama arī dabiskos fizioloģiskos apstākļos (attiecas tikai uz mikroorganismiem);

4) tādu ģenētiski modificēto mikroorganismu ierobežotu izmantošanu, kuri atbilst nekaitīguma kritērijiem, kas noteikti normatīvajos aktos par ģenētiski modificēto mikroorganismu un ģenētiski modificēto organismu ierobežotas izmantošanas un atļaujas izsniegšanas kārtību.

5

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.06.2009., 21.06.2012. un 25.04.2024. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2024.)