6. pantsMilitārās disciplīnas pārkāpums

Izņēmumi saukšanai pie disciplināratbildības

1(1) Par militārās disciplīnas pārkāpumu nav uzskatāma karavīra vai zemessarga rīcība, kas atbilst šā likuma 6. pantā minētajai rīcībai, bet ir veikta nepieciešamās aizstāvēšanās gadījumā, galējās nepieciešamības gadījumā, attaisnojama profesionālā riska gadījumā vai aiz pārliecības, ka, izpildot komandiera (priekšnieka) pavēli (rīkojumu), karavīrs vai zemessargs izdarītu normatīvā akta pārkāpumu.

2(2) Nepieciešamā aizstāvēšanās ir karavīra vai zemessarga rīcība, kas veikta, lai novērstu militārās disciplīnas pārkāpumu vai aizsargātu no bīstama apdraudējuma valsts iekārtu un sabiedrisko kārtību vai arī savas vai citu personu tiesības, nodarot apdraudētājam kaitējumu, bet nepārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, ja pārkāpumu vai apdraudējumu nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem. Par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu atzīstama acīmredzama aizsardzības nesamērība ar apdraudējuma raksturu un bīstamību, kad ir nodarīts tāds kaitējums, kas nav bijis nepieciešams apdraudējuma novēršanai vai atvairīšanai.

3(3) Galējā nepieciešamība ir karavīra vai zemessarga rīcība, kas veikta, lai novērstu kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm, karavīram, zemessargam vai citām personām, ja šo kaitējumu nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja nodarītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais.

4(4) Profesionālais risks ir attaisnojams, ja karavīrs vai zemessargs ir rīkojies, lai sasniegtu sabiedrībai nozīmīgu mērķi, ko nebija iespējams sasniegt citā veidā, un ir darījis visu, kas nepieciešams, lai novērstu kaitējumu tiesiski aizsargātām interesēm.

Patiesības noskaidrošana un pierādīšanas pienākums

1(1) Visos gadījumos augstākas dienesta pakāpes karavīrs vai zemessargs vai augstākā amatā esošs karavīrs vai zemessargs, vai cita aizsardzības nozares amatpersona, kura konstatē karavīra vai zemessarga pārkāpumu, par to nekavējoties ziņo komandierim (priekšniekam), kurš ir tiesīgs pieņemt lēmumu par šā karavīra vai zemessarga saukšanu pie disciplināratbildības.

2(2) Nevienu nevar atzīt par vainīgu militārās disciplīnas pārkāpuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā.

3(3) Izskatot militārās disciplīnas pārkāpumu, komandierim (priekšniekam) ir pienākums vispusīgi noskaidrot lietas apstākļus, konstatēt militārās disciplīnas pārkāpuma esību vai neesību, apzināt tā sekas, noskaidrot militārās disciplīnas pārkāpuma izdarīšanā vainīgo, kā arī citus apstākļus, kuriem ir nozīme lietas izskatīšanā.

4(4) Karavīram un zemessargam ir pienākums piedalīties militārās disciplīnas pārkāpuma izskatīšanā, lai tiktu noskaidroti ar to saistītie apstākļi. Karavīram, zemessargam, cietušajam, kā arī jebkurai citai personai ir pienākums pēc komandiera (priekšnieka) vai dienesta izmeklēšanas veicēja pieprasījuma sniegt paskaidrojumu. Ja uzaicinātā persona nevar ierasties vai iesniegt paskaidrojumu pieprasījumā norādītajā laikā, tās pienākums ir paziņot par to komandierim (priekšniekam) vai dienesta izmeklēšanas veicējam.

Vainas forma

1(1) Par vainīgu militārās disciplīnas pārkāpuma izdarīšanā atzīstams karavīrs vai zemessargs, kas pārkāpumu izdarījis ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības.

2(2) Militārās disciplīnas pārkāpums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši), ja karavīrs vai zemessargs, kas to izdarījis, ir paredzējis pārkāpuma sekas un ir tās vēlējies vai arī nav vēlējies, tomēr apzināti pieļāvis to iestāšanos.

3(3) Militārās disciplīnas pārkāpums atzīstams par izdarītu aiz neuzmanības, ja karavīrs vai zemessargs, kas to izdarījis, ir paredzējis pārkāpuma seku iestāšanās iespēju, tomēr vieglprātīgi paļāvies, ka tās varēs novērst, vai arī nav paredzējis pārkāpuma seku iestāšanās iespēju, kaut gan pēc konkrētajiem pārkāpuma apstākļiem viņam vajadzēja un viņš varēja tās paredzēt.