7. pants
Izņēmumi saukšanai pie disciplināratbildības

(1) Par militārās disciplīnas pārkāpumu nav uzskatāma karavīra vai zemessarga rīcība, kas atbilst šā likuma 6. pantā minētajai rīcībai, bet ir veikta nepieciešamās aizstāvēšanās gadījumā, galējās nepieciešamības gadījumā, attaisnojama profesionālā riska gadījumā vai aiz pārliecības, ka, izpildot komandiera (priekšnieka) pavēli (rīkojumu), karavīrs vai zemessargs izdarītu normatīvā akta pārkāpumu.

(2) Nepieciešamā aizstāvēšanās ir karavīra vai zemessarga rīcība, kas veikta, lai novērstu militārās disciplīnas pārkāpumu vai aizsargātu no bīstama apdraudējuma valsts iekārtu un sabiedrisko kārtību vai arī savas vai citu personu tiesības, nodarot apdraudētājam kaitējumu, bet nepārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, ja pārkāpumu vai apdraudējumu nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem. Par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu atzīstama acīmredzama aizsardzības nesamērība ar apdraudējuma raksturu un bīstamību, kad ir nodarīts tāds kaitējums, kas nav bijis nepieciešams apdraudējuma novēršanai vai atvairīšanai.

(3) Galējā nepieciešamība ir karavīra vai zemessarga rīcība, kas veikta, lai novērstu kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm, karavīram, zemessargam vai citām personām, ja šo kaitējumu nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja nodarītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais.

(4) Profesionālais risks ir attaisnojams, ja karavīrs vai zemessargs ir rīkojies, lai sasniegtu sabiedrībai nozīmīgu mērķi, ko nebija iespējams sasniegt citā veidā, un ir darījis visu, kas nepieciešams, lai novērstu kaitējumu tiesiski aizsargātām interesēm.

8