Vairogs23. pants
Ministru kabineta atbildība
(1) Ministru kabinets atbild par krīzes vadību un valsts apdraudējuma pārvarēšanu, kā arī par tā seku likvidēšanu. Krīzes vadības un valsts apdraudējuma pārvarēšanas jautājumus izskata Ministru kabineta krīzes vadības sēdē.
(2) Ministru kabinets:
1) pieņem lēmumus krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā;
2) likumā noteiktajos gadījumos izsludina pastiprinātu robežapsardzības sistēmas darbības režīmu, ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli un mobilizāciju;
3) lemj par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas un Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku atbalsta nepieciešamību ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā, kā arī valsts drošības un aizsardzības spēju pastiprināšanai miera laikā;
4) pieņem lēmumu par Latvijas Republikas nostāju, ja cita Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pieprasa izskatīt jautājumu par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas kolektīvās aizsardzības atbalstu (1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5. panta ietvaros);
5) lemj par ministrijas, citas valsts institūcijas vai pašvaldības ierosinājumu pārņemt krīzes vadību, ja objektīvu apstākļu (ierobežotas pilnvaras, krīze skar vairākas nozares) dēļ tā nevar nodrošināt krīzes vadību;
6) izskata vai apstiprina likumā noteiktās ar nacionālo drošību saistītās koncepcijas un plānus;
7) lemj par jautājumiem, kas saistīti ar visaptverošas valsts aizsardzības un noturības plānošanu, īstenošanu un koordinēšanu;
8) lemj par starptautiskās palīdzības lūgšanu vai sniegšanu.
(3) Krīzes gadījumā Ministru kabinetam ir tiesības krīzes vadības sēdē pieņemt neatliekamus lēmumus par nepieciešamo resursu piesaisti, lai novērstu būtisku valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošības vai cilvēku veselības un dzīvības apdraudējumu.
(4) Krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā krīzes vadības un apdraudējuma pārvarēšanas pasākumus vada par attiecīgo nozari atbildīgā ministrija.
(5) Krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt lēmumu par Nacionālo bruņoto spēku iesaistīšanu sabiedriskās kārtības uzturēšanā, apdraudējuma seku likvidēšanā un krīzes vadības pasākumos.
(6) Slēpta militārā apdraudējuma pārvarēšanai miera laikā, ja tiek lietoti militāri līdzekļi, Ministru kabinets var uzdot Aizsardzības ministrijai saskaņā ar Valsts aizsardzības plānu vadīt apdraudējuma pārvarēšanas pasākumus ierobežotā teritorijā. Ja Ministru kabinets ir aizkavēts pildīt savas funkcijas, par to lemj Ministru prezidents. Ja Ministru prezidents ir aizkavēts pildīt savu amatu, par to lemj aizsardzības ministrs.
(7) Lai paaugstināta militāra apdraudējuma gadījumā uzsāktu Valsts aizsardzības plāna un Valsts aizsardzības operatīvā plāna uzdevumu izpildi, Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt lēmumu par zemessargu un rezerves karavīru mobilizāciju ne ilgāk kā uz 72 stundām, nekavējoties par to informējot Saeimu. Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt lēmumu par daļēju zemessargu mobilizāciju, citus zemessargus pakļaujot paaugstinātas gatavības režīmam.
36
(29.05.2025. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2025.)
23.1 pants. Krīzes vadības centra pienākumi
(1) Krīzes vadības centra vispārīgie pienākumi ir šādi:
1) pildīt Ministru prezidenta un Ministru kabineta lēmumus krīzes vadības jomā;
2) koordinēt Ministru prezidenta un Ministru kabineta lēmumu izpildi krīzes vadības jomā;
3) balstoties uz neatkarīgiem un profesionāliem kritērijiem, konsultēt Ministru prezidentu un Ministru kabinetu krīzes vadības jomā;
4) koordinēt nozaru darbības nepārtrauktības un noturības plānu izstrādi, kā arī krīzes vai tās draudu gadījumā koordinēt lēmumu vienotu un savlaicīgu izpildi;
5) sagatavot Ministru kabinetam priekšlikumus par ārkārtējās situācijas, izņēmuma stāvokļa un mobilizācijas izsludināšanu;
6) izvērtēt ministriju sagatavotos nozaru darbības nepārtrauktības un noturības plānus;
7) vadīt un koordinēt vairākas nozares vai visu valsti skaroša apdraudējuma pārvaldīšanu un krīzes vadības procesus, kā arī sadarbību starp ministrijām, citām valsts institūcijām, pašvaldībām un fiziskajām un juridiskajām personām;
8) sniegt atbalstu ministrijām, citām valsts institūcijām, pašvaldībām un sabiedriskajām organizācijām krīzes vadības pasākumu plānošanā, sagatavošanā un īstenošanā, kā arī atbalstu virspavēlniekam valsts aizsardzības vadībā kara laikā;
9) sadarbībā ar kompetentajām institūcijām sistemātiski veikt risku un draudu monitoringu;
10) sadarbībā ar kompetentajām institūcijām apzināt resursus un koordinēt to iesaistīšanu krīzes pārvarēšanā;
11) izveidot un koordinēt krīzes vadības speciālo uzdevumu, profila un konsultāciju grupu darbību;
12) īstenot pasākumu kopumu iespējamo risku un draudu identificēšanai, novērtēšanai un analīzei, kā arī izstrādāt un uzturēt nacionālo risku novērtējumu (Nacionālo risku katalogu);
13) organizēt un sadarbībā ar kompetentajām institūcijām īstenot Ministru kabineta locekļu apmācību nacionālās drošības, tajā skaitā krīzes vadības, jomā ne vēlāk kā 30 dienas pēc attiecīgās amatpersonas apstiprināšanas Saeimā;
14) koordinēt valsts līmeņa krīzes vadības mācību sagatavošanu un īstenošanu;
15) pēc krīzes, kā arī pēc valsts līmeņa krīzes vadības mācībām koordinēt un kontrolēt visaptveroša izvērtējuma, secinājumu un priekšlikumu sagatavošanu un īstenošanu nepārtrauktai krīzes vadības uzlabošanai;
16) sadarboties ar citu valstu krīzes vadības centriem un starptautiskajām organizācijām, tajā skaitā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas un Eiropas Savienības struktūrām, krīzes vadības un noturības jautājumos.
(2) Krīzes vadības centra pienākumi, pārņemot krīzes vadību, ir šādi:
1) informēt Ministru prezidentu par nepieciešamību sasaukt Ministru kabineta krīzes vadības sēdi un lemt par ministrijas, citas valsts institūcijas vai pašvaldības ierosinājumu pārņemt krīzes vadību, ja objektīvu apstākļu (ierobežotas pilnvaras, krīze skar vairākas nozares) dēļ tā nevar nodrošināt krīzes vadību;
2) pārņemt krīzes vadību atbilstoši Ministru kabineta lēmumam;
3) nekavējoties informēt Ministru prezidentu un Ministru kabinetu, ja nepieciešams piesaistīt papildu resursus;
4) saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu iesaistīt ministrijas, citas valsts institūcijas, pašvaldības, kā arī juridisko un fizisko personu rīcībā esošos resursus krīzes pārvarēšanā;
5) vadīt un koordinēt krīzes komunikāciju.
(3) Krīzes vadības centram ir tiesības:
1) pieprasīt un saņemt no ministrijām, citām valsts institūcijām, pašvaldībām, kā arī juridiskajām un fiziskajām personām to rīcībā esošo informāciju, kas nepieciešama krīzes vadības nodrošināšanai;
2) ierosināt Ministru prezidentam sasaukt Ministru kabineta krīzes vadības sēdi un iekļaut tās darba kārtībā krīzes vadības jautājumus;
3) pēc krīzes vadības pārņemšanas dot saistošus uzdevumus ministrijām, citām valsts institūcijām un pašvaldībām, kā arī kontrolēt to izpildi.
(4) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā:
1) Krīzes vadības centrs krīzes gadījumā iesaista tās pārvarēšanā juridiskās vai fiziskās personas rīcībā esošos resursus;
2) juridiskajai vai fiziskajai personai kompensējami izdevumi un zaudējumi, kas radušies, krīzes gadījumā iesaistot tās pārvarēšanā personas rīcībā esošos resursus, kā arī kompensācijas aprēķināšanas kārtību.
37
(29.05.2025. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2025.)
23.2 pants. Ministriju un citu valsts institūciju pienākumi
(1) Ministrijas:
1) izveido krīzes vadības struktūrvienību vai norīko krīzes vadības darbiniekus krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai;
2) pamatojoties uz Nacionālo risku katalogā ietvertajiem riskiem un apdraudējumiem, izstrādā nozares darbības nepārtrauktības un noturības plānu un iesniedz to izskatīšanai Ministru kabineta krīzes vadības sēdē pirms tam, kad to apstiprina attiecīgais Ministru kabineta loceklis;
3) sadarbojas un sniedz Krīzes vadības centram krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai nepieciešamo atbalstu;
4) informē Krīzes vadības centru par ārkārtēju notikumu vai krīzes situāciju, kas apdraud valsti un sabiedrību;
5) ir tiesīgas lūgt Krīzes vadības centra atbalstu krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai;
6) iesniedz Krīzes vadības centram pamatotu ierosinājumu, lai Ministru kabinets pārņem krīzes vadību, ja objektīvu apstākļu (ierobežotas pilnvaras, krīze skar vairākas nozares) dēļ tās nevar nodrošināt krīzes vadību.
(2) Citas valsts institūcijas veic šā panta pirmās daļas 3., 4. un 6. punktā noteiktos pienākumus, un tām ir šā panta pirmās daļas 5. punktā noteiktās tiesības.
38
(29.05.2025. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2025.)
23.3 pants. Pašvaldību pienākumi
(1) Pašvaldības:
1) veic Ministru kabineta lēmumā par pastiprinātu robežapsardzības sistēmas darbības režīmu, lēmumā par ārkārtējo situāciju un lēmumā par izņēmuma stāvokli noteiktos pasākumus;
2) izveido krīzes vadības struktūrvienību vai norīko krīzes vadības darbiniekus krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai;
3) veic šā likuma 23.2 panta pirmās daļas 3., 4. un 6. punktā noteiktos pienākumus.
(2) Pašvaldības ir tiesīgas lūgt Krīzes vadības centra atbalstu krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai.
39
(29.05.2025. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2025.)
23.4 pants. Sabiedrisko organizāciju pienākumi
Sabiedriskās organizācijas sadarbojas ar Krīzes vadības centru un sniedz tam krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai nepieciešamo atbalstu.
40
(29.05.2025. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2025.)
23.5 pants. Visaptveroša valsts aizsardzība
Lai kara, militāra iebrukuma vai okupācijas gadījumā īstenotu visaptverošu valsts aizsardzību līdz brīdim, kamēr tiek pilnībā atjaunotas likumīgās valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas, Nacionālie bruņotie spēki, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas, kā arī fiziskās un juridiskās personas veic pasākumus valsts militārai un civilai aizsardzībai un īsteno bruņotu pretošanos, pilsonisko nepakļaušanos un nesadarbošanos ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām.
41
(04.10.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.10.2018.)
23.6 pants. Militāro darbību rezultātā izraisītu valsti apdraudošu situāciju novēršana
(1) Militāro darbību rezultātā izraisīta valsti apdraudoša situācija ir pret Latvijas Republiku īstenota pretlikumīga ārvalsts militārā darbība, tajā skaitā:
1) militārās aviācijas gaisa kuģa, militārā bezpilota gaisa kuģa vai cita veida lidaparāta, karakuģa, militārās zemūdenes vai cita militārā zemūdens pārvietošanās līdzekļa, militārā transportlīdzekļa vai citas, tajā skaitā attālināti vadāmas, bezpilota militārās mehāniskās ierīces pretlikumīga iekļūšana vai atrašanās Latvijas Republikas teritorijā;
2) izlūkošana vai pretlikumīga piekļuve informācijas sistēmām, elektronisko sakaru tīkliem, to darbības traucēšana vai elektromagnētiskā iejaukšanās Latvijas Republikas nacionālajai drošībai svarīgu objektu, nozīmīgu komercsabiedrību vai valsts īpašumā, valdījumā vai turējumā esošu objektu darbībā un militārās aviācijas gaisa kuģu un karakuģu darbībā un citas nekinētiskas militārās darbības;
3) pretlikumīga militāro formējumu vai militāro formējumu bez pazīšanās zīmēm iekļūšana vai atrašanās Latvijas Republikas teritorijā.
(2) Par militāro darbību rezultātā izraisītu valsti apdraudošu situāciju uzskata arī šā panta pirmajā daļā minētās darbības, kuras, izmantojot Latvijas Republikas teritoriju, ārvalsts pretlikumīgi veic pret citu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalsti.
(3) Nacionālie bruņotie spēki sadarbībā ar kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm un valsts drošības iestādēm Valsts aizsardzības plānā un Valsts aizsardzības operatīvajā plānā noteiktajā kārtībā nekavējoties veic pasākumus, kurus uzskata par samērīgiem un nepieciešamiem, lai novērstu militāro darbību rezultātā izraisītu valsti apdraudošu situāciju, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu.
42
(20.05.2021. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.06.2021.)