2. pants
"neprasa Ministru kabinetam iesniegt attiecīgo likumu

grozījumus ar nolūku izvērtējuma rezultātus ieviest de

iure Latvijas likumdošanā", un uzsvēra, ka Ministru kabineta

sagatavotais izvērtējums palikšot neizskatīts Saeimā pēc būtības,

jo Saeimas kārtības rullis nereglamentējot Ministru kabineta

izvērtējuma izskatīšanas procedūru.

A.Bartaševičs pauda viedokli, ka

iespēju personai aizstāvēt savu godu un cieņu dod ne tikai VDK

dokumentu likums (14.un 15.panta kārtībā), bet arī Civilprocesa

likuma 37.nodaļas tiesību normas par juridisko faktu

konstatēšanu, kuras ļauj konstatēt personas sadarbības faktu ar

VDK.

Vienlaikus A.Bartaševičs norādīja,

ka ierobežojumi bijušajiem VDK darbiniekiem ieņemt noteiktus

amatus varētu pastāvēt (piemēram, likumā "Par valsts noslēpumu"

vai Valsts drošības iestāžu likumā).

6.Institūcija, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka viens

no VDK dokumentu likuma mērķiem bijis ļaut apzināt un dot iespēju

novērtēt atsevišķu personu sadarbību ar Valsts drošības komiteju.

Šā likuma 14.un 15.pants nosakot kārtību, kādā tiek konstatēts

sadarbības fakts ar VDK.

Saeima uzskata, ka gadījumā, ja

apstrīdētais akts nebūtu pieņemts, no 2004.gada 3.jūnija vairs

nevarētu konstatēt personas sadarbības faktu ar VDK, kā arī

nevarētu šo faktu izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo

personu. Spēku zaudētu arī VDK dokumentu likuma 14.un 15.

pants.

Saeima norāda, ka, papildinot VDK

dokumentu likuma pārejas noteikumus ar 7.punktu, tika noteikts

laika posms, kurā rūpīgi jāizvērtē visos likumos noteiktie

ierobežojumi attiecībā uz personām, kas sadarbojās ar VDK.

Termiņa pagarinājums vēl uz 10 gadiem attiekšoties tikai uz tiem

likumiem, kuros noteiktie ierobežojumi tiks atzīti par

nepieciešamiem un pamatotiem.

Saeima uzskata, ka apstrīdētā akta

normas ir samērīgas ar to leģitīmo mērķi - valsts drošību un ka

sadarbības fakta ar VDK konstatācija ir individualizēta. VDK

dokumentu likuma 14. un 15.pantā paredzēts specifisks tiesas

process, kurā personas sadarbības pakāpe tiekot rūpīgi izvērtēta,

un personai esot iespēja aizstāvēt savas tiesības tiesā, ja tā

uzskata, ka nav aktīvi un apzināti sadarbojusies ar VDK.

Tiesas sēdē Saeimas

pilnvarotais pārstāvis Juridiskā biroja vadītājs Gunārs

Kusiņš papildus norādīja, ka pieteikuma iesniedzējs

izskatāmās lietas ietvaros neesot apstrīdējis speciālajos likumos

ietvertos ierobežojumus, bet gan tikai grozījumus VDK dokumentu

likumā. Lai noteiktu speciālajos likumos ietverto ierobežojumu

samērīgumu, būtu jāvērtē katra šāda speciālajā likumā ietvertā

ierobežojuma atbilstība Satversmei.

G.Kusiņš uzsvēra, ka apstrīdēto

aktu veidojot divas savstarpēji saistītas tiesību normas. No

vienas puses, ir paredzēts pagarināt noilguma termiņu sadarbības

fakta konstatācijai vēl par 10 gadiem, no otras puses, šis

termiņš attiecas tikai uz tām tiesisko attiecību jomām, kas skar

nacionālās drošības intereses un Latvijas teritoriālo vienotību.

Turklāt, strādājot pie apstrīdētā akta projekta, esot pieaicināti

vairāki lietpratēji, kas pauduši viedokli, ka ierobežojumi dažos

likumos būtu atceļami, taču citos - konkretizējami.

G.Kusiņš norādīja, ka apstrīdētā

akta mērķis bijis pagarināt termiņu ierobežojumiem tiesisko

attiecību jomās, kas saistītas ar nacionālās drošības interesēm

un Latvijas teritoriālo vienotību. Viņš atzina, ka no dažiem

likumiem tamlīdzīgi ierobežojumi varētu būt izslēgti, taču

uzsvēra, ka citos likumos, piemēram, likumā "Par valsts

noslēpumu", minētie ierobežojumi jāsaglabā.

7.Rīgas Juridiskās augstskolas

lektors Mārtiņš Mits savā atzinumā norāda, ka pēc VDK

dokumentu likumā noteiktā termiņa izbeigšanās iespējamās

sadarbības fakts vairs nebūtu konstatējams un nevarētu ietekmēt

personas tiesiskās attiecības. Tāpēc VDK dokumentu likuma 17.

pants būtu vērtējams sasaistē ar attiecīgajiem ierobežojumiem,

kas paredzēti speciālajos likumos.

Speciālajos likumos ir noteikti

ierobežojumi piedalīties Saeimas un pašvaldību darbībā,

kandidējot vēlēšanās, un ieņemt amatus valsts pārvaldē un

tiesībaizsardzības institūcijās.

Speciālajos likumos noteiktā

ierobežojuma ieņemt amatu valsts pārvaldē un tiesībaizsardzības

institūcijās leģitīmais mērķis esot aizsargāt demokrātisko valsts

iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību.

Vērtējot izraudzīto līdzekļu un leģitīmā mērķa samērīgumu, M.Mits

secina, ka ar "pašreiz likumdošanā nostiprināto mehānismu nav

iespējams izvērtēt sakarību starp personas pagātnes darbību un

apdraudējumu interesēm, kas saistītas ar valsts drošību, personai

kļūstot par ierēdni".

M.Mits norāda, ka speciālajos

likumos ietvertie ierobežojumi, kas attiecas uz bijušajiem VDK

darbiniekiem, formulēti pārāk vispārīgi, un tādējādi katrā

konkrētajā gadījumā neesot iespējams konstatēt ierobežojuma

samērīgumu ar leģitīmo mērķi.

8.Pieaicinātā persona - Valsts

cilvēktiesību birojs (turpmāk - VCB) savā atzinumā norāda,

ka apstrīdētā akta 1.pants ir pretrunā ar Konvencijas 14.pantu

saistībā ar tās Pirmā protokola 3.pantu, jo esot konstatējama

atšķirīga attieksme pret dažādām Latvijas pilsoņu grupām

attiecībā uz tiesībām tikt ievēlētam. Šai normai esot leģitīms

mērķis (valsts drošības aizsardzība), taču šā mērķa sasniegšanai

izraudzītie līdzekļi neesot samērīgi, jo neesot pamata uzskatīt,

ka vēl joprojām personas, kas sadarbojušās ar VDK, kļūstot par

deputātiem, varētu apdraudēt valsts drošību.

VCB uzsver, ka tiesības pildīt

valsts dienestu var tikt pakļautas stingrākiem ierobežojumiem

nekā tiesības tikt ievēlētam. Taču tiesību ierobežojumi varot

pastāvēt tikai tad, ja tiem ir leģitīms mērķis un tie ir

samērīgi. Leģitīms mērķis esot nepieļaut tādu personu nokļūšanu

valsts dienestā, kuras savas tādējādi iegūtās pilnvaras varētu

izmantot valsts drošības un sabiedriskās kārtības apdraudēšanai.

VCB uzskata, ka Latvijas likumos noteiktie ierobežojumi attiecībā

uz valsts dienesta pildīšanu ir pārāk plaši. Šādi ierobežojumi

varētu tikt noteikti attiecībā uz militāro dienestu, dienestu

valsts drošības iestādēs un amatiem, kas saistīti ar valsts

noslēpuma izmantošanu vai aizsardzību.

VCB secina, ka apstrīdētā akta 1.

pants, ciktāl tas attiecas uz personas tiesībām tikt ievēlētai

parlamentā un pildīt valsts dienestu, neatbilst Satversmes

101.pantam un Konvencijas 14. pantam, kā arī tās Pirmā protokola

3.pantam.

Tiesas sēdē VCB pilnvarotā

pārstāve Anita Kovaļevska papildus norādīja, ka esot grūti

vērtēt apstrīdēto aktu sasaistē ar visiem speciālajiem likumiem

un atrauti no tiem. Viņa pauda viedokli, ka vislabākais

risinājums būtu izdarīt grozījumus speciālajos likumos un

precizēt, kādos gadījumos minētie ierobežojumi saglabājami.

9.Pieaicinātā persona -

Reabilitācijas un specdienestu prokuratūras virsprokurore Iveta

Mētele norādīja, ka līdz šim prokuratūrā ir ierosinātas 290

lietas un no tām 213 ir nosūtītas uz tiesu apzināta sadarbības

fakta esamības vai neesamības konstatēšanai. 60 pārbaudes lietās

prokuratūra atzinusi, ka notikusi apzināta sadarbība ar Valsts

drošības komiteju. Bet tikai 10 pārbaudes lietās tiesa

nospriedusi, ka sadarbības fakts ar VDK ir atzīts. 61 pārbaudes

lieta ir izbeigta saskaņā ar VDK dokumentu likuma 14.panta

14.punktu, proti, ja pārbaudāmā persona atzīst sadarbības faktu

un lūdz lietu izbeigt.

I.Mētele uzsvēra, ka personas,

pret kurām ierosinātas pārbaudes lietas, visbiežāk sadarbības

faktu atzīstot.

I.Mētele norādīja, ka prokuratūras

rīcībā esot tikai uzskaites kartītes un reģistrācijas žurnāli.

Prokuratūras darbu apgrūtinot tas, ka nav pieejamas bijušo VDK

darbinieku personiskās un darba lietas, tās pašreiz atrodas

Krievijā un savstarpējā tiesiskā palīdzība šajās lietās netiek

sniegta.

10.Pieaicinātā persona -

Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas

centra vadītājs Indulis Zālīte pauda viedokli, ka

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošie dokumenti,

tas ir, uzskaites kartītes, uz kurām neesot paša aģenta paraksta,

aģentu reģistrācijas žurnāli, nedaudzas operatīvās lietas, kurās

atrodami aģentu ziņojumi, bet nav attiecīgā aģenta paraksta, paši

par sevi neesot pietiekams pierādījums, lai noteiktu aģenta

sadarbības raksturu un to, vai sadarbība bijusi apzināta un

slepena. Tāpēc prokuratūra, veicot pārbaudi, pieprasa no

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra visu tā rīcībā esošo

informāciju par bijušajiem VDK darbiniekiem un savāc pietiekami

vispusīgu informāciju no tiem resursiem, kuri Latvijā

pieejami.

I.Zālīte pauda viedokli, ka "pēc

būtības aģenta bīstamība sabiedrībai esot noteikta speciālajos

likumos, kuros atrodami aizliegumi, jo pati sadarbība jau neesot

aizliegums pats par sevi. Tas ir aizliegums darboties kaut kādās

noteiktās nozarēs".

11.Pieaicinātā persona - darba

grupas par VDK štata darbiniekiem, kā arī VDK informatoriem

likumos noteikto ierobežojumu nepieciešamības un pamatotības

izvērtēšanu pārstāve Indra Gratkovska tiesas sēdē

norādīja, ka darba grupa apzinājusi visus likumus, kuros noteikti

ierobežojumi bijušajiem VDK darbiniekiem, kā arī uzklausījusi un

apkopojusi to institūciju viedokļus, kuras iesaistītas attiecīgo

likumu īstenošanā. Darba grupa izstrādā atzinumu, kas saskaņā ar

Ministru kabineta kārtības rulli ir iekšējs tiesību akts -

informatīvais ziņojums.

I.Gratkovska norādīja, ka

informatīvais ziņojums vēl neesot pabeigts un ka darba grupas

uzdevumos neietilpst speciālo likumu grozījumu projektu

izstrādāšana un iesniegšana Ministru kabinetam vai Saeimai.

Taču papildus tam I.Gratkovska

norādīja, ka tieslietu ministram, konstatējot jebkādas likuma

nepilnības (neatbilstību Satversmei vai starptautiskajiem

līgumiem), esot tiesības izteikt priekšlikumu par

nepieciešamajiem grozījumiem šajā likumā.

Secinājumu

daļa

12.Latvijas Republikas

valsts vara de facto tika atjaunota, balstoties uz

1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu "Par

Latvijas Republikas valstisko statusu". Valsts atjaunošanas

process sākās ar varas pilnīgu pārņemšanu Latvijas valsts

kontrolē un PSRS struktūru darbības izbeigšanu Latvijas

teritorijā. Bija nepieciešams rīkoties, lai izbeigtu Latvijas

komunistiskās partijas darbību un pārņemtu tās īpašumus,

likvidētu Latvijas PSR prokuratūru un Valsts drošības

komiteju.

13.1991.gada 24.augustā

Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par PSRS

valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā",

kurā atzina, ka PSRS valsts drošības iestāžu un to

struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas,

darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu

un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm.

13.1.Lai pēc totalitārā

režīma sabrukšanas nostiprinātu atjaunotās valsts demokrātisko

iekārtu, bija nepieciešams politiski, vēsturiski un juridiski

izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK

nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Savukārt

sabiedrības uzticību jaunajām demokrātiskajām institūcijām varēja

iegūt, ierobežojot totalitārā režīma piekritēju un pārstāvju

darbību šajās institūcijās.

Eiropas Padomes Parlamentārās

Asamblejas rezolūcijā Nr.1096 (1996) "Par pasākumiem bijušo

komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanā"

[Resolution 1096 (1996) on measures to dismantle the heritage

of former communist totalitarian systems] (turpmāk -

Rezolūcija) apkopota postsociālistisko valstu pieredze, kas gūta

vecā režīma seku pārvarēšanā un pārejā uz demokrātisku

valsti. Rezolūcijā atzīmēts, ka dažas valstis attiecībā uz

personām, kuras bijušā komunistiskā totalitārā režīma laikā

ieņēma augstus amatus un atbalstīja šo režīmu, veikušas tādus

administratīvus pasākumus kā lustrācija vai likumu

dekomunizācija. Tas darīts, lai nepieļautu minēto personu

iekļūšanu "varas gaiteņos" (govermental power), jo nav

ticības, ka tās darbosies saskaņā ar demokrātijas principiem, jo

agrāk nav tā rīkojušās vai nav izteikušas vēlmi tā rīkoties.

Turklāt Rezolūcijā uzsvērts, ka šādi ierobežojumi atbilst

demokrātiskas valsts principiem, ja vien tiek ievēroti zināmi

nosacījumi (sk. Rezolūcijas 11. un 12.punktu).

1992. gada 20. oktobrī tika

pieņemts likums "Par 5.Saeimas vēlēšanām", kura 21.pants

citastarp noteica: "Par kandidātu var pieteikt ikvienu Latvijas

pilsoni, [...], ja viņš Centrālās vēlēšanu komisijas noteiktajā

kārtībā ir parakstījis paziņojumu, ka nav bijis vai šobrīd nav

PSRS, LPSR Valsts drošības komitejas, PSRS Aizsardzības

ministrijas, Krievijas (PSRS tiesību mantinieces) un citu valstu

drošības dienesta vai armijas izlūkdienesta vai pretizlūkošanas

štata vai ārštata darbinieks, kā arī šo iestāžu aģents, rezidents

vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs. Šo paziņojumu pievieno

kandidātu sarakstam."

Taču likuma "Par 5.Saeimas

vēlēšanām" piemērošanas procesā atklājās tā trūkumi. Pēc

5.Saeimas sanākšanas Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija

saņēma uzdevumu pieprasīt no Totalitāro režīmu noziegumu

izmeklēšanas komisijas materiālus par Saeimas deputātu saistību

ar Valsts drošības komiteju. Pārbaudot šos materiālus, tika

konstatēts, ka pieci Saeimas deputāti, iespējams, ir

sadarbojušies ar VDK.

Tāpēc Saeima 1994.gada 28.aprīlī

pieņēma lēmumu, kurā tika norādīts, ka "Latvijas PSR Valsts

drošības komitejas aģentūras dienesta dokumentu autentiskums pats

par sevi nedod pietiekamu pamatu atzinumam par deputātu

G.Andrejeva, E.Inkēna, A.Kreitusa, R.Milberga un A.Siliņa

apzinātas, slepenas sadarbības faktu ar minēto organizāciju" un

ka ir jāpaātrina VDK dokumentu likuma projekta izstrādāšana un

pieņemšana, lai sadarbības fakta konstatēšanai varētu izmantot

minēto likumu.

Tas nozīmēja, ka sadarbības fakta

ar VDK konstatēšanai bija nepieciešama speciāla procedūra, kurā

attiecīgajām izmeklēšanas iestādēm būtu konkrētas tiesības un

pienākumi.

13.2.1994.gada 19.maijā

tika pieņemts likums "Par bijušās Valsts drošības komitejas

dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar

VDK konstatēšanu", kas stājās spēkā 1994.gada 3.jūnijā.

Šā likuma mērķis bija nodrošināt

bijušās LPSR Valsts drošības komitejas dokumentu kā vienota

valsts īpašumā esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu

un noteikt kārtību, kādā izmantojami VDK dokumenti, kā arī ļaut

apzināt un dot iespēju novērtēt atsevišķu personu sadarbību ar

VDK un radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt

personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi. VDK

dokumentu likumā tika definēti jēdzieni "VDK dokumenti", "VDK

darbinieki" un "informatori", kā arī noteikta kārtība, kādā

izmantojami VDK dokumenti, un sevišķā kārtība, kādā konstatējams

sadarbības fakts.

14. Ņemot vērā toreizējo

politisko situāciju, vēsturisko izvērtējumu un demokrātijas

attīstības pakāpi valstī, likumdevējs šajā likumā paredzēja

sadarbības faktam ar VDK noilguma termiņu, nosakot, ka "pēc 10

gadiem no šā likuma spēkā stāšanās dienas personas sadarbības

fakta ar VDK konstatēšana šā likuma 14. un 15.pantā noteiktajā

kārtībā nav pieļaujama un tās iespējamo sadarbību ar VDK nedrīkst

izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu". Tas nozīmēja,

ka atsevišķās tiesisko attiecību jomās tomēr varētu būt noteikti

ierobežojumi personām, kuras sadarbojušās ar VDK (bijušas VDK

darbinieki, informatori, aģenti, rezidenti, konspiratīvo dzīvokļu

turētāji un uzticības personas).

Tādējādi VDK dokumentu likums pats

par sevi neierobežoja personu tiesības ieņemt noteiktus amatus.

Tas radīja tikai priekšnosacījumus šādu ierobežojumu noteikšanai,

kā arī noteica speciālu procedūru sadarbības fakta ar VDK

konstatēšanai. Vienlaikus VDK dokumentu likums pauda likumdevēja

apņēmību noteiktos ierobežojumus pēc zināma laika atcelt.

15.Ierobežojumi personām,

kas sadarbojušās ar VDK, tika noteikti vairākos speciālajos

likumos: likumā "Par tiesu varu", Pilsonības likumā, Saeimas

vēlēšanu likumā, Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes

vēlēšanu likumā, Valsts civildienesta likumā, Militārā dienesta

likumā, Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumā, Valsts

kontroles likumā, likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu", likumā

"Par valsts noslēpumu", Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likumā,

Prokuratūras likumā, Valsts drošības iestāžu likumā un citos

likumos.

15.1.Šie ierobežojumi

minētajos likumos tika iekļauti nevis vienlaikus, bet gan

pakāpeniski. Piemēram, likumā "Par tiesu varu" ierobežojums

personām, kuras ir sadarbojušās ar VDK, būt par tiesneša

kandidātu (55.panta 5.punkts) iekļauts ar 1994.gada 15.jūnija

likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"". Pilsētas domes,

novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā ierobežojums

bijušajiem VDK štata darbiniekiem kandidēt domes (padomes)

vēlēšanās un tikt ievēlētiem domē (padomē) tika noteikts ar

1996.gada 6.novembra likumu "Grozījumi Pilsētas domes, novada

domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā". Arī Saeimas vēlēšanu

likumā līdzīgi ierobežojumi tika iekļauti 1998.gada 26.martā.

2000.gada 7.septembrī tika pieņemts Valsts civildienesta likums,

kas stājās spēkā 2001.gada 1.janvārī, un tā 7.panta 8.punktā bija

noteikts ierobežojums bijušajiem VDK štata darbiniekiem pretendēt

uz ierēdņa amatu. Savukārt Korupcijas novēršanas un apkarošanas

biroja likumā attiecīgs ierobežojums tika ietverts tikai

2005.gada 27.janvārī (spēkā no 2005.gada 1.marta).

Tātad likumdevējs katrā konkrētajā

gadījumā, iekļaujot speciālajā likumā ierobežojumus personām,

kuras sadarbojušās ar VDK, ir vērtējis minēto ierobežojumu

nepieciešamību attiecīgajā tiesisko attiecību jomā.

15.2.Turklāt šie

ierobežojumi gan pēc apjoma, gan pēc satura dažādos likumos ir

atšķirīgi. Piemēram, likumā "Par tiesu varu" noteikts, ka par

tiesneša kandidātu nevar būt personas, kuras ir vai ir bijušas

PSRS vai Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, PSRS

Aizsardzības ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības

dienesta, armijas izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta

štata vai ārštata darbinieki, minēto institūciju aģenti,

rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji. Savukārt Saeimas

vēlēšanu likumā ir noteikts, ka Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt

par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras ir vai ir

bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu,

izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki.

Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 11.panta 4.punkta "h"

apakšpunktu katram deputāta kandidātam ar savu parakstu

jāapliecina ziņas par to, vai viņš ir vai nav sadarbojies ar VDK

(kā ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā

dzīvokļa turētājs). Turpretī Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā

iekļauta tikai prasība deputātu kandidātu sarakstam pievienot

kandidātu parakstītu informāciju, kurā norādītas ziņas par to,

vai attiecīgā persona ir vai ir bijusi VDK štata darbinieks un

vai tā ir vai nav sadarbojusies ar VDK.

Tādējādi likumdevējs, paredzot

ierobežojumus dažādās tiesisko attiecību jomās, noteicis

diferencētu pieeju.

16.VDK dokumentu likumā

noteiktais termiņš būtu beidzies 2004. gada 3.jūnijā. Taču

likumdevējs šo termiņu pagarināja vēl par 10 gadiem, nosakot:

"Pēc 20 gadiem no šā likuma spēkā stāšanās dienas personas

sadarbības fakta ar VDK konstatēšana šā likuma 14. un 15.pantā

noteiktajā kārtībā nav pieļaujama un tās iespējamo sadarbību ar

VDK nedrīkst izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu."

Līdz ar to ierobežojumi personām, kas sadarbojušās ar VDK, ir

noteikti līdz 2014.gada 3.jūnijam.

17.Satversmes tiesa

2000.gada 15. augustā izskatīja lietu Nr.2000-03-01 "Par Saeimas

vēlēšanu likuma 5.panta 5. un 6.punkta un Pilsētas domes un

pagasta padomes vēlēšanu likuma 9.panta 5. un 6.punkta atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101.pantam, Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pantam un

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām

25.pantam". Minētās lietas ietvaros Satversmes tiesa vērtēja

Saeimas vēlēšanu likumā un Pilsētas domes, novada domes un

pagasta padomes vēlēšanu likumā ietvertos personas pasīvo

vēlēšanu tiesību ierobežojumus. Šie ierobežojumi tika izvērtēti

sasaistē ar VDK dokumentu likuma 17. pantu, kurā bija noteikts 10

gadu noilguma termiņš. Spriedumā secināts, ka minēto ierobežojumu

noteikšana bija attaisnota ar leģitīmu mērķi - "aizsargāt

demokrātisko valsts iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas

teritoriālo vienotību" (Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta

spriedums lietā Nr. 2000-03-01, 6.punkts).

Turklāt Satversmes tiesa norādīja,

ka "likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko

situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību,

būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās

normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu ierobežojumi var pastāvēt tikai

noteiktu laiku"(Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta

spriedums lietā Nr. 2000-03-01, 7.punkts). Taču Saeima,

noraidot opozīcijas deputātu iesniegtos priekšlikumus par

grozījumiem vēlēšanu likumos, pirms noilguma termiņa beigām nav

vērtējusi minētos ierobežojumus pēc būtības (sk. lietas 2.

sēj. 69.lpp.).

Tomēr, pieņemot Eiropas Parlamenta

vēlēšanu likumu, likumdevējs ir vadījies no Satversmes tiesas

spriedumā ietvertajām atziņām un nav paredzējis pasīvo vēlēšanu

tiesību ierobežojumus personām, kas sadarbojušās ar VDK.

Tā kā visi Latvijas vēlēšanu

likumi (Saeimas vēlēšanu likums, Pilsētas domes, novada domes un

pagasta padomes vēlēšanu likums un Eiropas Parlamenta vēlēšanu

likums) ir balstīti uz vienādiem principiem, tajos ietvertajiem

ierobežojumiem vajadzētu būt rūpīgi apsvērtiem un pamatotiem.

18.No apstrīdētā akta

projekta anotācijas izriet, ka Saeima daļēji ņēmusi vērā minēto

Satversmes tiesas spriedumu un, pieņemot apstrīdēto aktu,

uzdevusi Ministru kabinetam līdz 2005.gada 1.jūnijam izvērtēt VDK

štata un ārštata darbiniekiem, kā arī VDK informatoriem likumos

noteikto ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību. Tika

paredzēts, ka speciālajos likumos noteikto ierobežojumu

izvērtējumu Ministru kabinets iesniegs Saeimai. No tā secināms,

ka likumdevējs pats ir atzinis esošo ierobežojumu iespējamo

nepamatotību.

Tieslietu ministrija 2004.gada

6.septembrī izdeva rīkojumu Nr. 1-1/309 "Par darba grupu par VDK

štata un ārštata darbiniekiem, kā arī VDK informatoriem likumos

noteikto ierobežojumu nepieciešamības un pamatotības

izvērtēšanu". Šai darba grupai saskaņā ar minētā rīkojuma

2.punktu līdz 2005.gada 1.aprīlim jāiesniedz tieslietu ministram

nepieciešamo tiesību aktu projekti.

19.Kā redzams no lietas

materiāliem, Saeimas Juridiskās komisijas sēdē, kurā tika lemts

par apstrīdēto aktu, piedalījās gan Ministru kabineta pārstāvis

starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, gan Valsts

prezidenta kancelejas, gan Ģenerālprokuratūras, Satversmes

aizsardzības biroja, Tieslietu ministrijas, Datu valsts

inspekcijas, Iekšlietu ministrijas, Drošības policijas, Rīgas

Juridiskās augstskolas un Totalitārisma seku dokumentēšanas

centra pārstāvji (sk. lietas 1.sēj. 156. - 161.lpp.).

Ņemot vērā šo ekspertu viedokli,

Juridiskās komisijas sēdē tika konstatēts, ka 1994.gadā

noteiktais 10 gadu noilguma termiņš kā mehāniska robežšķirtne nav

pamatots, jo tas ir tikai viens no apstākļiem, kas jāņem vērā,

izvērtējot šādu ierobežojumu nepieciešamību. Vairāki eksperti

atzinuši, ka daudz svarīgāk būtu šos ierobežojumus konkretizēt

(sk. lietas 2. sēj. 96.lpp.). Arī M.Mits norādījis, ka

likumdevējs ierobežojumus bijušajiem VDK darbiniekiem

iesaistīties noteiktās tiesiskajās attiecībās ir formulējis pārāk

vispārīgi un rezultātā neesot iespējams katrā konkrētajā gadījumā

konstatēt ierobežojuma samērīgumu ar tā mērķi - aizsargāt

demokrātisko valsts iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas

teritoriālo vienotību.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

(turpmāk - ECT) lietā Sidabras and Džiautas v. Lithuania,

vērtējot Lietuvā pastāvošos ierobežojumus ieņemt konkrētu amatu

(privātajā sektorā) personām, kas sadarbojušās ar PSRS Valsts

drošības komiteju, ir secinājusi, ka ierobežojumi likumā

formulēti tik vispārīgā veidā, ka nav ļāvuši pārliecināties par

pamatotas saiknes pastāvēšanu starp attiecīgajiem amatiem un šo

ierobežojumu leģitīmajiem mērķiem. Tādēļ "šāda likumdošanas shēma

nesniedz nepieciešamās garantijas, lai novērstu diskrimināciju un

nodrošinātu adekvātu un pienācīgu tiesas kontroli pār

ierobežojumu piemērošanu" (ECT 2004.gada 27. jūlija spriedums

lietā Sidabras and Džiautas v. Lithuania, 59.punkts).

1992.gada 27.janvārī Latvija

pievienojās Starptautiskās darba organizācijas konvencijai Nr.111

"Par diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību un nodarbošanos".

Ekspertu komiteja konvenciju un rekomendāciju īstenošanas

jautājumos (turpmāk - Ekspertu komiteja) 2001.gadā vērtēja

Latvijā pastāvošos ierobežojumus, kas noteikti Civildienesta

likumā un likumā "Par policiju", konvencijas Nr.111 kontekstā.

Ekspertu komiteja secināja, ka politiska rakstura

ierobežojumam ieņemt kādu amatu jābūt atbilstošam attiecīgā amata

raksturam un samērīgam ar darba pienākumiem, bet aplūkotie

ierobežojumi attiecas uz visu civildienestu un dienestu policijā

kopumā, nevis uz specifiskiem amatiem, funkcijām vai uzdevumiem

(sk.: Committee of Experts on the Application of Conventions

and Recomendations: Individual Observation concerning Convention

No.111, Discrimination [Employment and Occupation], 1958: Latvia,

Published in 2002,6.un7.punkts,ziņojumspieejams//http://www.ilo.org/ilolex/english/newcountryframeE.htm).

20.Pieteikuma iesniedzējs

lūdz izvērtēt apstrīdētā akta atbilstību Satversmes 101.pantam,

Konvencijas 14.pantam un tās Pirmā protokola 3.pantam. Satversmes

101.pantā ietvertas konkrētas cilvēka pamattiesības, proti,

ikviena Latvijas pilsoņa tiesības likumā paredzētajā veidā

piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts

dienestu. Konvencijas Pirmā protokola 3.panta formulējums norāda

uz Konvencijas dalībvalstu - augsto līgumslēdzēju pušu -

pienākumu organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas, tomēr Eiropas

Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka Konvencija garantē arī

subjektīvās vēlēšanu tiesības (sk. ECT 1987.gada 2.marta

sprieduma lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt v. Belgium

51.punktu). Savukārt Konvencijas 14.pants noteic, ka tajā

ietverto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez

jebkādas diskriminācijas.

Lai izvērtētu apstrīdētā akta

atbilstību minētajām pamattiesībām, jānoskaidro, vai tā normās

ietverts kāds no šo tiesību ierobežojumiem.

21. Viens no apstrīdētā

akta pieņemšanas mērķiem bija noteikt laika posmu, kurā tiktu

rūpīgi izvērtēti speciālajos likumos noteiktie ierobežojumi

personām, kas sadarbojās ar VDK, un pēc izvērtēšanas atcelt tos

ierobežojumus, kuri vairs nav nepieciešami. Tādējādi ir iespējams

apgalvot, ka termiņa pagarinājums vēl uz 10 gadiem attieksies

tikai uz tiem likumiem, kuros noteiktos ierobežojumus Saeima

atzīs par nepieciešamiem un pamatotiem.

Apstrīdētā akta 2.pantā ietverts

deleģējums Ministru kabinetam līdz 2005.gada 1.jūnijam izvērtēt

VDK štata un ārštata darbiniekiem, kā arī VDK informatoriem

likumos noteikto ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību.

Turklāt šajos likumos noteikto ierobežojumu izvērtējums Ministru

kabinetam jāiesniedz Saeimā. Analizējot minētās tiesību normas

saturu, secināms, ka tajā nav ietverti konkrēti pamattiesību

ierobežojumi. Līdz ar to šī norma nav un nevar būt pretrunā ar

Satversmes 101.pantu, Konvencijas 14. pantu un tās Pirmā

protokola 3. pantu.

22.Tādējādi jānoskaidro,

vai apstrīdētā akta 1.pants (VDK dokumentu likuma 17.pants)

ietver kādu no cilvēktiesību ierobežojumiem.

Analizējot apstrīdētā akta

1.pantu, redzams, ka tajā faktiski ietvertas divas tiesību

normas, uz kurām attiecināts vienāds noilguma termiņš, proti:

pēc 20 gadiem no šā likuma spēkā stāšanās dienas

a)personas

sadarbības fakta ar VDK konstatēšana šā likuma 14. un 15.pantā

noteiktajā kārtībā nav pieļaujama

un

b)tās

[personas] iespējamo sadarbību ar VDK nedrīkst izmantot

tiesiskajās attiecībās pret šo personu.

23.Pirmajā normā, paredzot

termiņa pagarinājumu sadarbības fakta konstatēšanai, personām

vienlaikus tiek dota iespēja apstrīdēt sadarbības faktu ar VDK

saskaņā ar VDK dokumentu likuma 12.pantu.

VDK dokumentu likuma 12. pants

noteic: "(1) Jebkura persona var rakstveidā pieprasīt no

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra izziņu par to, vai tā

rīcībā, Valsts arhīvā vai citās valsts glabātavās ir VDK

dokumenti par šo personu. Centram par tā rīcībā esošajiem

dokumentiem mēneša laikā jādod atbilde.

(2) Ja atbilde ir apstiprinoša,

personai ir tiesības iepazīties ar šiem dokumentiem, ciktāl tas

neskar trešās personas intereses, saņemt izrakstus no tiem, kā

arī griezties prokuratūrā ar pieteikumu par sadarbības fakta

konstatēšanu šā likuma 14. panta kārtībā."

Līdz ar to persona pati var

iesaistīties sadarbības fakta ar VDK apstrīdēšanā, lai tas

turpmāk netiktu izmantots tiesiskajās attiecībās pret šo personu.

Ja nebūtu pagarināts termiņš, pēc 2004.gada 3.jūnija nebūtu

iespējams konstatēt personas sadarbības faktu ar VDK. Tādējādi

tiktu pārkāptas personas tiesības sevi reabilitēt un aizstāvēt

savu godu un cieņu, un vienlaikus spēku zaudētu arī VDK dokumentu

likuma 14. un 15. pants.

24.No lietas un tiesas

sēdes materiāliem gūstams apstiprinājums tam, ka personas aktīvi

izmantojušas VDK dokumentu likuma 12.pantā noteiktās tiesības un

pašas vērsušās Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūrā

ar pieteikumu par sadarbības fakta konstatēšanu.

Reabilitācijas un specdienestu

lietu prokuratūras virsprokurore I.Mētele tiesas sēdē norādīja,

ka laika posmā no 1994.gada 2.jūnija ierosinātas 290pārbaudes

lietas par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu; 213 pārbaudes

lietas nosūtītas uz tiesu; 60 pārbaudes lietās prokuratūra

atzinusi, ka ir notikusi apzināta sadarbība ar VDK; 10 pārbaudes

lietās apzinātas sadarbības fakts ar VDK atzīts ar tiesas

spriedumu; 61 lieta izbeigta, jo pārbaudāmā persona atzinusi

sadarbības faktu un lūgusi lietu izbeigt. Aptuveni 30 lietas vēl

atrodas prokuratūras lietvedībā un nav izskatītas tiesā.

Virsprokurore I.Mētele papildus norādīja, ka lielākā daļa

pārbaudes lietu ierosinātas, pamatojoties uz pašu personu

pieteikumiem.

Tā kā sadarbības fakta ar VDK

konstatēšanas termiņš tika pagarināts, visām personām, kas

uzsākušas procesu sadarbības fakta konstatēšanai saskaņā ar VDK

dokumentu likuma 14.pantu vai uzskata, ka nav sadarbojušās ar

VDK, būs iespēja sadarbības faktu apstrīdēt un aizstāvēt savas

tiesības. Piemēram, personas, kas vēlētos kandidēt Eiropas

Parlamenta vēlēšanās un saņēmušas izziņu no Totalitārisma seku

dokumentēšanas centra par savu iespējamo sadarbību ar VDK, vairs

nevarētu pierādīt, ka nav sadarbojušās ar VDK.

25.Savukārt 17.pantā

ietvertā otrā norma ļauj vēl 10 gadus izmantot iespējamo

sadarbības faktu ar VDK tiesiskajās attiecībās pret attiecīgo

personu. No minētās normas satura izriet, ka tā pati par sevi

(per se) pamattiesību ierobežojumus neietver, jo konkrēti

ierobežojumi iekļauti speciālajos likumos. Ierobežojumi noteikti

pasīvajām vēlēšanu tiesībām (piem., Saeimas vēlēšanu likums),

tiesībām ieņemt noteiktus amatus un pildīt valsts dienestu

(piem., Civildienesta likums, likums "Par tiesu varu", likums

"Par policiju" u.c.), tiesībām uz noteikta tiesiskā statusa

iegūšanu (Pilsonības likums, Repatriācijas likums), tiesībām

veikt kādu citu darbību [piem., Politisko organizāciju (partiju)

finansēšanas likums], turklāt noteikti arī citi ierobežojumi

attiecībā uz pieeju valsts noslēpumam un apdrošināšanas stāža

noteikšanu valsts pensiju aprēķināšanai.

25.1.Minētos ierobežojumus

personām var piemērot tikai tad, ja VDK dokumentu likuma 17.pantā

noteiktajā termiņā ir konstatēts sadarbības fakts. Pēc šā termiņa

beigām iespējamā sadarbības fakta konstatēšana vairs nebūtu

iespējama, tā nevarētu ietekmēt personas tiesiskās attiecības.

Līdz ar to apstrīdētā akta 1.pants būtu vērtējams sasaistē ar

attiecīgajiem ierobežojumiem, kas noteikti speciālajos

likumos.

Taču pieteikuma iesniedzējs nav

apstrīdējis nevienu no speciālajiem likumiem un ir tikai

norādījis uz apstrīdētā akta neatbilstību tiesībām tikt ievēlētam

un tiesībām ieņemt noteiktus amatus (turklāt tikai dažus amatus),

kā arī tiesībām pildīt valsts dienestu. Arī tiesas sēdē

pieteikuma iesniedzējs neapstrīdēja nevienu no speciālajiem

likumiem, bet apstrīdēja tikai to, ka vēl 10 gadus pastāvēs

aizliegums VDK bijušajiem darbiniekiem būt par noteiktu tiesisko

attiecību dalībniekiem.

25.2.Lai noteiktu, vai

katrs konkrētais ierobežojums atbilst Satversmei un Konvencijai,

būtu jāvērtē attiecīgo speciālo likumu normas, tas ir, jāizskata

lietas par citu likumu, nevis apstrīdētā akta normu atbilstību

Satversmei.

Taču Satversmes tiesa var

ierosināt un izskatīt lietu tikai tad, ja saņemts Satversmes

tiesas likuma prasībām atbilstošs pieteikums.

Apstrīdētā akta 1.panta atbilstību

Satversmes 101.pantam un Konvencijas 14.pantam, kā arī tās Pirmā

protokola 3.pantam var izvērtēt tikai sasaistē ar speciālajos

likumos ietvertajām attiecīgajām normām. Pieteikuma iesniedzējs

savā prasījumā Satversmes tiesai to nav lūdzis.

Tādējādi tālāk

izvērtēt apstrīdētā akta 1.panta atbilstību Satversmes 101.pantam

un Konvencijas Pirmā protokola 3.pantam sasaistē ar Konvencijas

14. pantu šīs lietas ietvaros nav iespējams.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32.pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt 2004.gada 27.maija likumu

"Grozījumi likumā "Par bijušās Valsts drošības komitejas

dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar

VDK konstatēšanu"" par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

101.pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 14.pantam un tās Pirmā protokola 3.pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2005.gada 22.martā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš