10. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa atbilst

Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114.

pantam.

Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā noteiktā

regulējuma ieviešana esot izglītības sistēmas reformu

noslēdzošais posms, ar ko beigšoties pāreja uz vienotu izglītības

sistēmu. Pāreja uz izglītību valsts valodā Latvijā tiekot

īstenota pakāpeniski jau kopš 1998. gada. Tātad pārejas periods

ilgstot jau vairāk nekā 20 gadus un esot uzskatāms par samērīgu.

Satversmes 112. pants neietverot vecāku tiesības izvēlēties bērna

mācību valodu. Tādēļ neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja

viedoklis, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

ierobežojot Satversmes 112. pantā garantētās tiesības uz

izglītību. Valsts pienākums saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas

30. pantu esot neliegt pie etniskās, konfesionālās vai

lingvistiskās minoritātes piederošam bērnam tiesības kopā ar

citiem savas grupas locekļiem baudīt savas tautas kultūras

vērtības, pievērsties savai reliģijai un praktizēt to vai lietot

dzimto valodu. Valstij esot pienākums nodrošināt iespējas apgūt

minoritātes valodu un kultūru arī izglītības sistēmas ietvaros.

Latvijas izglītības sistēmā šīs iespējas esot nodrošinātas.

Kā izrietot no Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta, valstij, veidojot

izglītības sistēmu, ir jāizstrādā vienotas prasības visām

izglītības iestādēm - gan valsts un pašvaldību dibinātajām

izglītības iestādēm, gan privātajām izglītības iestādēm.

Sistēmiski interpretējot izglītības jomas tiesisko regulējumu,

kas piemērojams mazākumtautību izglītības programmām, esot

secināms, ka likumdevējs vienmēr paredzējis vienotas prasības

izglītības īstenošanai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs

un privātajās izglītības iestādēs. Tātad Pieteikuma iesniedzēji

neesot varējuši paļauties uz to, ka privātās izglītības iestādes

neiekļausies kopējā izglītības sistēmā un uz tām attieksies

atšķirīgs regulējums par valodu, kādā tiek īstenots izglītošanas

process.

Tomēr tiesiskās paļāvības principa kontekstā esot jāņem vērā

Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta attīstības vēsture.

Būtisks priekšnoteikums tiesiskās paļāvības principa ievērošanai

esot saudzīga pāreja uz jaunpieņemto tiesisko regulējumu un

nepārprotams šā regulējuma formulējums. Esot būtiski tas, ka

Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkts, kas paredzēja

pāreju uz regulējumu, kas pieņemts, kā norāda Saeima, vairāk nekā

20 gadu garumā pakāpeniski īstenotās mācību valodu reformas

ietvaros, ir tieši attiecināts tikai uz valsts un pašvaldību

izglītības iestādēm, bet valsts iecere šo pašu reformu īstenot

arī attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm nav skaidri

izteikta. Šī nekonsekvence radot šaubas par to, vai likumdevējs

ir ievērojis tiesiskās paļāvības principu.