11. pants

Pieaicinātā persona - Dr. habil. philol.

prof. Ina Druviete - uzskata, ka Grozījumu Izglītības

likumā 1. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1. pantam, 112.

panta pirmajam teikumam un 114. pantam.

Izglītības likums un Vispārējās izglītības likums ne vien

regulējot izglītību kā zināšanu un prasmju apguves un attieksmju

veidošanas procesu un rezultātu, bet esot arī valsts valodas

politikas īstenošanas instruments. Valsts valodas politikas

mērķis esot aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto

saziņas līdzekli - valsts valodu.

Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa esot

vērtējama, ņemot vērā Latvijā pastāvošo valodu konkurenci. Valsts

valodas aizsardzība esot leģitīms mērķis, kura sasniegšanai

izmantojami konkrētai situācijai piemērotākie līdzekļi.

Sociolingvistiskā skatījumā latviešu valoda vairākos aspektos

faktiski neatbilstot valsts valodas statusam. Tam par iemeslu

esot galvenokārt krievu valodā runājošo iedzīvotāju lingvistiskā

pašpietiekamība, kas savukārt kavējot latviešu valodas iemaņu

pilnveidošanos šo personu vidū. Tādēļ, lai nodrošinātu latviešu

valodas apgūšanu augstā līmenī, nepietiekot ar to, ka latviešu

valoda tiek pasniegta kā mācību priekšmets, bet esot nepieciešams

to izmantot kā mācību līdzekli. Valsts valodas mācīšanas metodiku

un skolotāju pieejamības uzlabošana, kā arī īpašs atbalsts valsts

valodas mācīšanai mazākumtautību skolās neesot vienlīdz efektīvi

alternatīvi šā mērķa sasniegšanas līdzekļi, bet varot tikt

izmantoti kā papildu līdzekļi.

Neesot pamata apšaubīt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta

pirmās daļas samērīgumu. Neesot nozīmes tam, ka izglītojamo

skaits privātajās izglītības iestādēs ir salīdzinoši neliels, jo

visiem bērniem jābūt nodrošinātām vienlīdzīgām darba un

izglītības iespējām. Turklāt tas vien, ka šobrīd privātajās

izglītības iestādēs izglītojamo skaits ir neliels, vēl

nenozīmējot, ka nākotnē tas nevarētu palielināties. Grozījumu

Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot pretrunā ar

Satversmes 114. pantu, jo Latvijas izglītības sistēmas ietvaros

vienlaikus tiekot nodrošināta gan valsts valodas noturība,

attīstība un konkurētspēja, gan mazākumtautību valodu

saglabāšana. Tādēļ latviešu valodas izmantošanu izglītības

procesā nevarot atzīt par piespiedu asimilāciju. Turklāt dzimtās

valodas un kultūras uzturēšanu nodrošinot ģimene un attiecīgās

mazākumtautības kopiena. Mūsdienās personas piederība pie

vairākām kultūrām un vairāku valodu prasme esot izplatīta

tendence. Uzskats, ka otro valodu vai kultūru var apgūt tikai uz

dzimtās valodas un kultūras rēķina, esot novecojis. Ikvienā

valstī, kur dzīvo dažādu valodu lietotāji, esot nepieciešama

oficiālā jeb valsts valoda, kurā notiek personu saziņa ar valsti

un pārējām personu grupām. Esot zinātniski pierādīts tas, ka

otras valodas apguve un mācības tajā labvēlīgi ietekmē bērna

intelekta attīstību, kā arī nekavē zināšanu uzkrāšanu.

Nepieciešamība nodrošināt to, ka minoritāšu pārstāvji

pienācīgi apgūst valsts valodu, un valsts valodas kā mācību

valodas nozīme esot uzsvērta arī Eiropas Padomes un ES

izstrādātajos programmatiskajos dokumentos. Valstis baudot

rīcības brīvību konkrēta izglītības modeļa izvēlē. Taču vairums

valstu izvēloties tādu modeli, kura ietvaros izglītojamie iegūst

izglītību valsts valodā. Izņēmumi esot tikai reģionālās vai

minoritāšu valodas, kurām attiecīgajās valstīs piešķirts

oficiālās valodas statuss.

Jautājumam par mācību valodu neesot universāla risinājuma.

Katra valsts atbilstoši tās valodu situācijai varot izvēlēties

tādu modeli, kas vislabāk nodrošina oficiālās valodas kā

sabiedrības integrācijas līdzekļa apguvi. Baltijas valstu

pieredze liecinot, ka universāla ES standartu piemērošana,

pamatojoties tikai uz pašreizējo situāciju dalībvalstīs un

neņemot vērā to vēsturi, nevis veicina sabiedrības integrāciju,

bet, tieši otrādi, apgrūtina to. Latvijā mācības valsts valodā

faktiski esot vienīgais veids, kādā iespējams nodrošināt

sabiedrības integrāciju.

Secinājumu

daļa