18. pants

Pieteikumu iesniedzēji atzīst, ka apstrīdētajā

normā noteiktajam Satversmes 112. panta pirmajā teikumā un 114.

pantā ietverto pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

valsts valodas lietojuma veicināšana un sabiedrības integrācija.

Arī Saeima norāda, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski

saistītais tiesiskais regulējums ir nepieciešams, lai sniegtu pie

mazākumtautībām piederošām personām tādu izglītību, kas ļautu šīm

personām pilnvērtīgi lietot valsts valodu, ieaudzinātu šajās

personās cieņu pret valsts nacionālo kultūru un vērtībām, kā arī

veidotu un stiprinātu šajās personās sajūtu, ka viņas ir

piederīgas Latvijai (sk. lietas materiālu 6. sēj. 28.

lp.).

Latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās

identitātes sastāvdaļa. Satversmes ievads atklāj vērtības, kas ir

iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats. Latviešu

valoda ir viena no šīm vērtībām (sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu).

Lai indivīds vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē,

viņam ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas. Šajā

ziņā jāņem vērā latviešu valodas konstitucionālais statuss un

tas, ka valsts valodas lietošana izglītības sistēmā ir pamats

personas turpmākajām iespējām pilnvērtīgi lietot valsts valodu un

tādējādi iekļauties sabiedrībā, kā arī gūt labumu no savas

izglītības.

Proti, prasme brīvi lietot valsts valodu ir nepieciešama

ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim, lai tas varētu efektīvi

līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Turklāt šī prasme

ļauj personai gūt maksimālu labumu no valstī pastāvošās

izglītības sistēmas, spējot turpināt savu izglītību valsts

valodā, kā arī veiksmīgi iesaistoties darba tirgū pēc izglītības

iegūšanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 18.

punktu). Tāpat jāņem vērā, ka valsts valodas zināšanas un

pietiekama tās lietošanas prasme izglītojamam ir nepieciešama,

lai viņš varētu turpināt izglītības ieguvi augstākās izglītības

pakāpē arī valsts izveidotajās augstākās izglītības iestādēs.

Minētie apsvērumi ir vienlīdz attiecināmi gan uz izglītojamiem,

kuri izvēlējušies iegūt vispārējo izglītību valsts un pašvaldību

skolās, gan uz privāto vispārējās izglītības iestāžu

izglītojamiem.

Valsts valodas zināšanas ir nepieciešams priekšnoteikums arī

ikvienas personas līdzdalībai demokrātiskas valsts dzīvē. Proti,

spēja brīvi lietot valsts valodu ir pamats personas

sabiedriskajai aktivitātei un izvēles iespējām attiecībā uz

pieejamo informācijas telpu. Indivīdam, kas prot valsts valodu,

ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un

kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama

demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.3.

punktu). Turklāt valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām

funkcijām veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, tas

ir, nodrošina valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu

un valsti (sk. turpat 24.2. punktu).

No valsts valodas konstitucionālā statusa izriet valsts

valodas funkcija būt par sabiedrības kopējo saziņas un

demokrātiskās līdzdalības valodu. Latviešu valoda pilda vienīgās

valsts valodas funkcijas, proti, ir visu Latvijas iedzīvotāju -

gan pie valstsnācijas piederošo personu, gan pie mazākumtautībām

piederošo personu - savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko

sabiedrību vienojoša valoda. Pie mazākumtautībām piederošo

personu valsts valodas prasme aizsargā arī pie valstsnācijas

piederošo personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā

dzīves jomā visā valsts teritorijā (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 16. punktu).

Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir

jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu

pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās valsts dzīvē. Sabiedrības

locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta

Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas

priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu). Tādējādi, tieši

liedzot pie mazākumtautībām piederošām personām, kas vēlas apgūt

valsts valodu pietiekamā līmenī, izmantot to mācību satura

apguvē, tiktu aizskartas ne tikai šo personu tiesības uz

izglītību, tostarp valsts apmaksātu augstāko izglītību, bet arī

to iespējas pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās valsts dzīvē

(sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma

lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 16. punktu). Tātad

regulējums, kas paredz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā arī

valsts demokrātisko iekārtu.

Apstrīdētā norma paredz obligātu valsts valodas lietošanu

mācību procesā. Valsts valodas lietošana mācību procesā papildus

tās apgūšanai attiecīgā mācību priekšmeta ietvaros nodrošina

dziļāku tās apguvi. Proti, ikdienā apgūstot citus mācību

priekšmetus un izmantojot valsts valodu kā mācību valodu,

izglītojamais gūst praktisku valsts valodas lietošanas pieredzi,

kā arī apgūst attiecīgo terminoloģiju valsts valodā. Tādējādi

apstrīdētā norma sekmē pie mazākumtautībām piederošo personu

iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, proti, ir vērsta uz valsts

valodas lietojuma stiprināšanu, nodrošinot to, ka ikviens

izglītojamais valsts valodu ne vien apgūst kā mācību priekšmetu,

bet arī lieto to ikdienā un ir spējīgs piedalīties demokrātiskas

valsts dzīvē.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība.