17. pants

Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētajā

normā noteiktais pie mazākumtautībām piederošu personu

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir

leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs (sal. sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106

secinājumu daļas 15. punktu).

Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot

normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir

izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu

prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai

persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr.

2018‑15‑01 13. punktu).

Pieteikumu iesniedzēju argumenti, kas attiecas uz apstrīdētās

normas izstrādes un pieņemšanas procesu, pēc būtības neatšķiras

no tiem argumentiem, kurus Satversmes tiesa jau izvērtējusi lietā

Nr. 2018‑12‑01. Pieteikumu iesniedzēji papildus uzsver, ka

konkrētajā gadījumā neesot uzklausīti tieši privāto izglītības

iestāžu dibinātāji, audzēkņi, viņu vecāki un Latvijas Privātskolu

asociācija.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka atbilstoši

labas likumdošanas principam likumdevējam ir pienākums

likumdošanas procesā izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību

normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp

Satversmei, starptautiskajām un ES tiesību normām, un saskaņot

likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau

pastāvošās tiesību normas. Turklāt likumdevējam ir jānodrošina,

ka likumdošanas procesā tiek pēc iespējas apzināti visu

ieinteresēto personu viedokļi un tieši vai pastarpināti

uzklausīti iebildumi pret likumprojektā paredzēto tiesisko

regulējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11‑01 18.1. punktu).

Ieinteresēto personu uzklausīšanu likumdevējs var nodrošināt, arī

uzklausot attiecīgo personu grupu pārstāvjus.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2018‑12‑01 jau secināja, ka

apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas procesā tika

uzklausīta ne tikai Konsultatīvā padome, bet arī sociālie

partneri, nozares pārstāvji un arī skolēnu vecāku pārstāvji

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018‑12‑01 24.1. punktu). Proti, no lietas materiāliem

izriet, ka Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas

2018. gada 14. februāra sēdē citstarp tika uzklausītas

mazākumtautību skolēnu vecāku pārstāve Elizabete Krivcova, kā arī

kolektīvā iesnieguma par bilingvālās izglītības modeļa

saglabāšanu autore Jeļena Bačinska (sk. 12. Saeimas

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2018. gada 14.

februāra sēdes protokolu ar pielikumiem lietas materiālu 4. sēj.

2.-36. lp. un minētās sēdes audioierakstu lietas Nr. 2018‑12‑01

materiālu 3. sēj.).

Pēc likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā Saeimas

deputāti Andris Morozovs, Jeļena Lazareva, Jānis Tutins un Igors

Pimenovs, kas Saeimā izteicās, aizstāvot pie mazākumtautībām

piederošo personu intereses, iesniedza vairākus priekšlikumus

attiecībā uz apstrīdēto normu (sk. 12. Saeimas 2018. gada 8.

marta un 22. marta sēžu stenogrammas un Saeimas deputātu A.

Morozova, J. Lazarevas, J. Tutina un I. Pimenova priekšlikumus

likumprojektam "Grozījumi Izglītības likumā"

(1128/Lp12) 2. un 3. lasījumam. Pieejami:

www.saeima.lv.). Likumdošanas procesā gan atbildīgās

komisijas - Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas -

sēdē, gan Saeimas sēdē tika uzklausīti priekšlikumu iesniedzēji

un izvērtēti arī Saeimas deputātu iebildumi pret izglītības

reformas ietvaros pieņemto tiesisko regulējumu, citstarp arī

attiecībā uz privātajām skolām. Likumdošanas procesā tika

uzklausīts arī Saeimas Juridiskā biroja viedoklis un izvērtēti

biroja iesniegtie priekšlikumi (sk. 12. Saeimas Izglītības,

kultūras un zinātnes komisijas 2018. gada 14., 28. februāra un

1., 14. marta sēžu protokolus ar pielikumiem lietas materiālu 4.

sēj. 2.-162. lp. un 5. sēj. 1.-15. lp. un minēto komisijas sēžu

audioierakstus lietas Nr. 2018‑12‑01 materiālu 3. sēj.).

Satversmes tiesa lietas Nr. 2018‑12‑01 ietvaros jau izvērtēja,

vai Grozījumi Izglītības likumā, kas citstarp ietver arī

apstrīdēto normu, un Grozījumi Vispārējās izglītības likumā ir

izstrādāti un pieņemti normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā,

ievērojot labas likumdošanas principu. Spriedumā lietā Nr.

2018‑12‑01 Satversmes tiesa secināja, ka minēto normatīvo aktu

pieņemšanas procesā labas likumdošanas princips ir ievērots

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018‑12‑01 24.1. punktu).

Ņemot vērā minēto, secināms, ka likumdevējs ir pienācīgi

uzklausījis ieinteresēto personu viedokļus un iebildumus un

ievērojis labas likumdošanas principu. Satversmes tiesai nerodas

šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un

Saeimas kārtības rullī noteiktajā procesuālajā kārtībā, ir

izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu

prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona

varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tās piemērošanas sekas.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka valstī neesot izveidots

efektīvs izglītības kvalitātes monitoringa mehānisms, kura

nepieciešamību Satversmes tiesa uzsvērusi jau lietā Nr.

2004‑18‑0106. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot tiesību

normas satversmību, citstarp nepieciešams pārbaudīt, vai

likumdevējs ir ievērojis Satversmes tiesas iepriekš paustās

atziņas attiecīgajā jautājumā (sk. Satversmes tiesas 2018.

gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑17‑01 22.-22.3.

punktu). Satversmes tiesas atziņas lietā Nr. 2004‑18‑0106 pēc

būtības attiecas uz jautājumu par pie mazākumtautībām piederošo

personu saņemtās izglītības kvalitāti, proti, uz garantijām pret

izglītības kvalitātes kritumu. Tādēļ izskatāmajā lietā jautājums

par minēto Satversmes tiesas atziņu ievērošanu ir vērtējams,

analizējot apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu.

Satversmes tiesa nekonstatē tādus apstrīdētās normas izstrādes

un pieņemšanas apstākļus, kas varētu būt pamats izskatāmajā lietā

izdarīt atšķirīgus secinājumus par labas likumdošanas principa

ievērošanu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.