2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 12.

Saeimas deputāti (turpmāk arī - Pieteikuma iesniedzējs) -

uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

91. panta otrajam teikumam, kā arī 112. un 114. pantam.

2.1. Satversmes tiesa 2019. gada 23. aprīlī pieņēma

spriedumu lietā Nr. 2018‑12‑01 "Par 2018. gada 22. marta

likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās

daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un

pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta

noteikumus", 3. panta pirmās daļas vārda

"pamatizglītības" un 2018. gada 22. marta likuma

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam

teikumam, 112. pantam un 114. pantam" (turpmāk - lieta Nr.

2018‑12‑01), kas tika ierosināta pēc divdesmit 12. Saeimas

deputātu pieteikuma.

Spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01 Satversmes tiesa nolēma

izvērtēt divdesmit 12. Saeimas deputātu pieteikumā norādīto

prasījumu par Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas

atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un

114. pantam izskatāmās lietas ietvaros.

2.2. Lietas Nr. 2018‑12‑01 ietvaros divdesmit 12.

Saeimas deputāti savus pieteikumā un tiesas sēdēs paustos

argumentus par izglītības iegūšanu mazākumtautību valodās

attiecināja gan uz valsts un pašvaldību, gan arī uz privātajām

izglītības iestādēm.

Pēc viņu ieskata, Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā

daļa neatbilst Satversmes 112. pantam, kas uzliek valstij

pienākumu ievērot vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu

izglītību, kāda atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un

filozofiskajiem uzskatiem, kā arī pienākumu nodrošināt izglītības

pieņemamību tās adresātiem. Tiesības uz izglītību citstarp

izpaužoties kā izvēles brīvība valsts izveidotas izglītības

sistēmas ietvaros. Izglītībai pēc tās formas un satura, ieskaitot

programmas un mācīšanas metodes, vajagot būt pieņemamai

adresātiem - izglītojamiem un viņu vecākiem.

Likumdevējam, izvēloties izglītības politikas īstenošanas

līdzekļus, esot jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu

sabiedrības locekļu interesēm. Tāpat esot nodrošināma arī personu

līdzdalības tiesību ievērošana lēmumu pieņemšanā. Izstrādājot

Grozījumus Izglītības likumā un Grozījumus Vispārējās izglītības

likumā, neesot aptaujāti pedagogi un vecāki. Šo likumu normu

adresātu viedokļi neesot atspoguļoti likumprojektu anotācijās.

Daudzi pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie un viņu vecāki

šīs normas neatbalstot. Kopumā ievērojama sabiedrības daļa, kuru

šie grozījumi tieši skar, esot pret tiem un vispār pret valsts

politiku mazākumtautību izglītības jomā.

Tiesas sēdē lietā Nr. 2018‑12‑01 divdesmit 12. Saeimas

deputātu pārstāvis uzsvēra, ka grozījumu pieņemšanas procesā nav

ievēroti mazākumtautību sabiedrisko organizāciju iebildumi.

Likumprojektu anotācijas saturot nepilnīgu un sagrozītu

informāciju par mazākumtautību sabiedrisko organizāciju atbalstu

šiem likumprojektiem.

Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot

balstīta uz visaptverošiem socioloģiskajiem pētījumiem. Tie

pētījumi, uz kuriem atsaucas Izglītības un zinātnes ministrija,

neesot tieši saistīti ar aktuālo situāciju skolās. Daudz

precīzāki rādītāji esot valsts pārbaudījumu un eksāmenu

rezultāti. Neesot analizētas arī tādas problēmas kā skolotāju

trūkums, mācību metodika, reģionālās atšķirības. Šādas analīzes

trūkums varot apgrūtināt izglītības mērķu sasniegšanu un kaitēt

izglītības kvalitātei. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka

pamattiesību ierobežojums būtu noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu.

Bilingvālās izglītības modelis esot vērtējams kā Latvijas

ieguvums. Šāds paralēls skolu modelis nevarot tikt raksturots kā

segregācija, proti, atsevišķu izglītības sistēmu uzturēšana.

Valsts varot noteikt minimālo izglītības standartu, kas

atbilst izglītības mērķim. Taču Grozījumu Izglītības likumā 1.

panta pirmā daļa ieviešot tādu ierobežojumu, ko nevarot uzskatīt

par minimālo izglītības standartu. Tā ierobežojot pedagogu

akadēmisko brīvību attiecībā uz izglītības mērķu sasniegšanas

līdzekļu izvēli. Iepriekš Latvijas izglītības sistēmā

mazākumtautību valodu lietojums bijis plašāks, bet ar Grozījumu

Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu to lietošana izglītības

programmās tiekot nesamērīgi sašaurināta. Tādējādi pašreiz

situācija esot citāda nekā 2005. gadā, kad Satversmes tiesa lietā

Nr. 2004‑18‑0106 "Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.

punkta 3. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

1., 91. un 114. pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pantam un tās 14. pantam

(saistībā ar 1. protokola 2. pantu), Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. un 27. pantam,

Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas

izskaušanu 5. pantam, Konvencijas par bērna tiesībām 2. un 30.

pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu

tiesībām 18. pantam" (turpmāk - lieta Nr. 2004‑18‑0106)

vērtēja līdzīgus jautājumus, kas saistīti ar mazākumtautību

valodu lietojuma proporciju izglītības procesā. Minētajā lietā

tiesas izdarītie secinājumi neesot attiecināmi uz Grozījumu

Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu.

Pieteikuma iesniedzējs atsaucas arī uz Eiropas Padomes

komisijas "Demokrātija caur tiesībām" secinājumiem par

Ukrainas Izglītības likuma normām. Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka komisijas secinājumi ir piemērojami arī Latvijas

situācijā.

Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot

arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam

diskriminācijas aizlieguma principam, kas nepieļaujot

diskrimināciju uz valodas pamata. Attiecīgi tas arī izglītības

sistēmas ietvaros prasot atšķirīgu attieksmi pret izglītojamiem,

kuru dzimtā valoda konkrētajā valstī ir uzskatāma par

mazākumtautības valodu.

Tiesas sēdē lietā Nr. 2018-12‑01 divdesmit 12. Saeimas

deputātu pārstāvis uzsvēra, ka Latvijā visi pie mazākumtautībām

piederoši izglītojamie ir vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas paredzot diskriminējošu

attieksmi pret tiem pie mazākumtautībām piederošiem

izglītojamiem, kuru dzimtā valoda nav viena no Eiropas Savienības

(turpmāk - ES) oficiālajām valodām (piemēram, krievi, ukraiņi,

baltkrievi), salīdzinājumā ar izglītojamiem, kuri arī pieder pie

mazākumtautības, bet kuru dzimtā valoda ir kāda no ES oficiālajām

valodām (piemēram, poļi, lietuvieši, igauņi). Vidējās izglītības

pakāpē tikšot saglabāta iespēja iegūt izglītību ES oficiālajās

valodās, bet ne valodās, kuras nav ES oficiālās valodas.

Divdesmit 12. Saeimas deputāti uzskata, ka šajā aspektā lietā Nr.

2018‑12‑01 apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa.

Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas neatbilstot arī

Satversmes 114. pantam, jo mazākumtautību valodu lietošanas

samazinājums atņemot izglītojamiem būtisku nacionālās identitātes

saglabāšanas un attīstīšanas priekšnosacījumu. Atbilstoši Eiropas

Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu

aizsardzību (turpmāk - Minoritāšu konvencija) 14. panta 2.

punktam valstij esot aktīvi jārīkojas, lai efektīvi aizsargātu

nacionālās minoritātes, nepieciešamības gadījumā veicot

saprātīgus pielāgošanas pasākumus. Lietā Nr. 2018‑12‑01

apstrīdētās normas neparedzot šādus pasākumus, piemēram,

izņēmumus, kas ļautu īstenot pielāgošanas pasākumus attiecībā uz

skolotāju pieejamību, atsevišķu skolēnu un vecāku grupu,

piemēram, skolēnu ar vājām latviešu valodas zināšanām, tostarp

patvēruma meklētāju, bēgļu un nesenu imigrantu, interešu

ievērošanu.

Gan pieteikumā, gan tiesas sēdē divdesmit 12. Saeimas deputāti

atsaucās arī uz Minoritāšu konvencijas konsultatīvās komitejas

(turpmāk - Konsultatīvā komiteja) viedokļos ietvertajām atziņām

par konvencijas īstenošanu Latvijā. No tām izrietot, ka

Konsultatīvā komiteja pauž bažas par to, ka samazinās iespējas

iegūt izglītību mazākumtautību valodās.