21. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka pastāv

saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem var tikt sasniegti pamattiesību

ierobežojuma leģitīmie mērķi. Proti, valsts varot saglabāt tās

mācību valodu lietojuma proporcijas, kas bija noteiktas

normatīvajos aktos pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas,

taču atbalstīt valsts valodas mācīšanu mazākumtautību izglītības

programmu ietvaros, nodrošinot metodiskos materiālus, skolotāju

pieejamību un apmācību, arī nepalielinot valsts valodas lietojuma

proporciju mācību procesā.

Par saudzējošāku alternatīvo līdzekli leģitīmā mērķa

sasniegšanai nevar uzskatīt jebkuru citu līdzekli, bet tikai tādu

līdzekli, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 21.3.2. punktu).

Pieteikumu iesniedzēju norādītie alternatīvie līdzekļi ir vērsti

uz pastiprinātu valsts valodas kā konkrēta mācību priekšmeta

apgūšanu. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka

valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšana vien

nav efektīva un ka ir nepieciešama arī prasme valsts valodu

lietot, bet šo prasmi var iegūt, mācību satura apguvē izmantojot

galvenokārt tieši valsts valodu (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

19.1. punktu). Arī izskatāmajā lietā pieaicinātā persona I.

Druviete norāda, ka valsts valodas pilnvērtīgai apgūšanai ir par

maz, ka valsts valoda tiek pasniegta kā mācību priekšmets, bet ir

nepieciešams tāds mācību process, kas vispārīgi notiek valsts

valodā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 24.-32. lp.).

Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta apgūšana nespēj

nodrošināt tādu izpratni par tās praktisko lietojumu, kā arī tādu

vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst, izmantojot valsts

valodu kā mācību valodu arī citu mācību priekšmetu apguvē. Nav

konstatējami citi alternatīvie līdzekļi, kas ļautu vispārējās

izglītības procesā sasniegt tādu valsts valodas apguves līmeni,

kādu izglītojamais var sasniegt, valsts valodu izmantojot kā

mācību valodu. Savukārt valsts valodas kā mācību valodas

īpatsvars vispārējās izglītības procesā ir vērtējams, pārbaudot,

vai likumdevēja rīcība, nosakot apstrīdētajā normā paredzēto

pamattiesību ierobežojumu, ir atbilstoša.

Līdz ar to nav alternatīvu līdzekļu,

kas ļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

tādā pašā kvalitātē.