22. pants

Lai noskaidrotu, vai likumdevēja rīcība, nosakot

apstrīdētajā normā paredzēto pamattiesību ierobežojumu, ir

atbilstoša, Satversmes tiesai, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai ar

Grozījumiem Izglītības likumā ieviestā mācību valodu lietojuma

proporcija mazākumtautību izglītības programmās nepasliktina

mācību satura apguves kvalitāti (sal. sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 20. punktu). Otrkārt, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp valsts valodas lietojuma

veicināšanu un mazākumtautību tiesību īstenošanu vispārējās

izglītības procesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 22.-24.3. punktu).

22.1. Lai gan Satversmes tiesas kompetencē neietilpst

lemšana par apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto

tiesību normu ieviešanas efektivitāti, Satversmes tiesa jau lietā

Nr. 2018‑12‑01 konstatēja, ka Izglītības un zinātnes ministrija,

īstenojot izglītības reformu, pastāvīgi ir nodrošinājusi

nepieciešamo atbalsta pasākumu kopumu - mācību metodiskos

materiālus, skolotāju tālākizglītības un profesionālās

kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20.3.

punktu). Turklāt jāņem vērā, ka arī pirms apstrīdētās normas

stāšanās spēkā būtiska vispārējās izglītības satura proporcija

bija apgūstama valsts valodā vai bilingvāli. Tātad ar apstrīdēto

normu netiek ieviesta pavisam jauna tiesiskā kārtība, bet tiek

palielināts valsts valodas lietojuma īpatsvars vispārējās

izglītības procesā.

Spriedumā lietā Nr. 2004‑18‑0106 Satversmes tiesa norādīja, ka

valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu izglītības kvalitātes

kontroles mehānismu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 20.2.3.

punktu). Nolūkā veicināt kvalitatīvu un konkurētspējīgu

izglītību 2009. gadā Valsts izglītības inspekcija tika pārveidota

par Izglītības kvalitātes valsts dienestu (turpmāk - Dienests).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 23. aprīļa noteikumu Nr.

225 "Izglītības kvalitātes valsts dienesta nolikums"

Dienests citstarp veic šādas funkcijas: iegūst, apkopo un analizē

izglītības politikas veidošanai un īstenošanai nepieciešamo

informāciju, nodrošina vispārējās un profesionālās izglītības,

izņemot augstāko profesionālo izglītību, kvalitātes novērtēšanu,

kā arī kontrolē izglītības procesu un sniedz ieteikumus

konstatēto trūkumu novēršanai. Tādējādi valstī ir izveidots

izglītības kvalitātes uzraudzības un kontroles mehānisms, kas

aptver gan valsts un pašvaldību, gan arī privātās vispārējās

izglītības iestādes.

Izglītības ministrija savā rakstveida viedoklī un Izglītības

ministrijas pārstāvji tiesas sēdēs lietā Nr. 2018‑12‑01 norādīja,

ka nolūkā pilnveidot mazākumtautību izglītības iestāžu pedagogu

latviešu valodas prasmi un spēju īstenot mācību procesu latviešu

valodā vai bilingvāli gan pedagogiem, gan izglītojamiem tika

nodrošināti atbilstoši metodiskie un mācību materiāli (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 10. lp.). Arī no Izglītības un

zinātnes ministrijas papildus rakstveidā sniegtās informācijas

izriet, ka sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru ir sagatavoti

metodiskie līdzekļi valsts valodas apgūšanas un lietojuma

veicināšanai mācību procesā. Turklāt gan valsts un pašvaldību

izglītības iestāžu, gan privāto izglītības iestāžu pedagogiem

tika nodrošināta iespēja piedalīties Latviešu valodas aģentūras

piedāvātajos valsts valodas prasmes uzlabošanai un

profesionālajai pilnveidei paredzētajos specializētajos latviešu

valodas kursos. Privāto izglītības iestāžu pedagogi ir

izmantojuši šo iespēju (sk. lietas materiālu 7. sēj. 29.-36.

lp.).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai šobrīd nav pamata

secināt, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās

tiesību normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu. Tomēr

Satversmes tiesa uzsver, ka valstij ir pienākums pastāvīgi

kontrolēt izglītības kvalitāti, efektīvi izmantojot valstī

izveidoto izglītības procesa kvalitātes kontroles mehānismu, lai

konstatētu iespējamās izglītības kvalitātes izmaiņas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004‑18‑0106 20.2.3. punktu).

22.2. Mazākumtautības jeb nacionālās minoritātes

jēdziens atbilstoši likuma "Par Vispārējo konvenciju par

nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pantam apzīmē Latvijas

pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no

latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un

uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai,

vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu.

Mazākumtautībām ir cieša saikne ar Latviju, tās bagātina Latvijas

sabiedrību un veido neatņemamu tās daļu (sal. sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23.2.

punktu). Valstij atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam

teikumam un 114. pantam jānodrošina pie mazākumtautībām

piederošām personām pienācīga iespēja saglabāt savu identitāti

vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs.

Valsts valodas apgūšana un mazākumtautību tiesību īstenošana

nav savstarpēji pretstatāmi mērķi, un mazākumtautību tiesību

īstenošana nedrīkst traucēt efektīvai un pilnvērtīgai valsts

valodas apgūšanai. Ja persona vispārējās izglītības procesā

neapgūst valsts valodu pietiekamā līmenī, lai varētu to brīvi

lietot, šai personai sniegto izglītību nevar uzskatīt par

kvalitatīvu. Tādēļ, vērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs

līdzsvars starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un

mazākumtautību tiesību īstenošanu vispārējās izglītības procesā

privātās vispārējās izglītības iestādēs, ir jāņem vērā - no

vienas puses - mazākumtautību valodu nozīme un pie

mazākumtautībām piederošajām personām no Satversmes 112. panta

pirmā teikuma un 114. panta izrietošo tiesību apjoms un - no

otras puses - Latvijas īpašie vēsturiskie apstākļi, kas

izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas

rezultātā, kā arī pašreizējā situācija valsts valodas lietojuma

kontekstā.

Valoda ir būtisks jebkuras personas un it īpaši pie

mazākumtautības piederošas personas identitātes elements (sk.:

Pierce J. J. Minority Rights. Between Diversity and Community.

Cambridge: Polity Press, 2005, pp. 129-130). Tādēļ

mazākumtautības valodas apgūšanai un lietojumam izglītības

procesā ir jānodrošina ne vien šīs valodas formāla apguve, bet

arī pie mazākumtautības piederošas personas identitātes

attīstība. Tas nozīmē, ka par atbilstošu Satversmes 114. pantam

nevarētu uzskatīt tādu tiesisko regulējumu, kas mazākumtautības

valodas lietošanu no izglītības procesa izslēgtu pavisam vai

reducētu tiktāl, ka mazākumtautības valoda kā mācību valoda tiek

izmantota, tikai apgūstot pašu šo valodu kā konkrētu mācību

priekšmetu (sal. sk. Eiropas Padomes komisijas

"Demokrātija caur tiesībām" 2017. gada 9.

decembra viedokļa Nr. 902/2017 99. punktu).

Apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas

neaizliedz iegūt izglītību mazākumtautības valodā, un valsts

noteiktie vispārējās izglītības standarti ietver garantijas pie

mazākumtautībām piederošo personu dzimtās valodas un identitātes

saglabāšanai. Proti, šā sprieduma 14.-14.4. punktā jau secināts,

ka pēc apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto normu

stāšanās spēkā privātās izglītības iestādes joprojām ir tiesīgas

pamatizglītības pakāpē īstenot mazākumtautību izglītības

programmas, būtisku pamatizglītības mācību satura daļu pasniedzot

mazākumtautības valodā un tādējādi sniedzot pie mazākumtautībām

piederošajām personām pienācīgas iespējas izmantot

mazākumtautības valodu mācību procesā.

Savukārt vidējās izglītības programmā privātās izglītības

iestādes ir tiesīgas iekļaut specializētu kursu

"Mazākumtautības valoda un literatūra", kā arī

ievērojamu mācību slodzes daļu veltīt vidējās izglītības

standartā neminētiem mācību priekšmetiem, kas vērsti uz

mazākumtautību identitātes saglabāšanu un attīstību un pie

mazākumtautībām piederošo personu integrāciju sabiedrībā.

Normatīvajos aktos nav iekļauti speciāli noteikumi par to, kādā

valodā šis specializētais kurss un standartā neminētie, ar

mazākumtautības identitāti saistītie mācību priekšmeti būtu

pasniedzami. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem

izriet, ka šo specializēto kursu un standartā neminētos

specializētos priekšmetus paredzēts pasniegt tieši

mazākumtautības valodā (sk. 12. Saeimas 2018. gada 22.

februāra sēdes stenogrammu. Pieejama: www.saeima.lv).

Pēc Satversmes tiesas ieskata, ņemot vērā privātajām

izglītības iestādēm piešķirto rīcības brīvību attiecībā uz

vispārējās izglītības nodrošināšanu vidējās izglītības pakāpē, kā

arī mazākumtautību valodu nozīmi mazākumtautību identitātes

saglabāšanā, nebūtu pieļaujama tāda apstrīdētās normas un pārējā

izglītības reformas ietvaros pieņemtā tiesiskā regulējuma

interpretācija, ka pie mazākumtautībām piederošām personām ar

mazākumtautības kultūru un identitāti saistītais mācību saturs

būtu jāapgūst, kā mācību valodu izmantojot valsts valodu.

Attiecīgi secināms, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski

saistītais tiesiskais regulējums interpretējams tādējādi, ka gan

specializētais kurss "Mazākumtautības valoda un

literatūra", gan citi vidējās izglītības standartā neminēti,

ar mazākumtautības identitāti un kultūru saistīti specializētie

kursi ir apgūstami, izmantojot mazākumtautības valodu kā mācību

valodu. Šāds mazākumtautību valodu lietojums vispārējās

izglītības procesā nodrošina pie mazākumtautībām piederošajām

personām mazākumtautības valodas pienācīgai apguvei un

identitātes saglabāšanai nepieciešamo tiesību minimumu. Tātad

apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajā regulējumā

ietvertie nosacījumi par mācību valodu lietojumu vispārējās

izglītības procesā vidējās izglītības pakāpē privātās izglītības

iestādēs nodrošina pie mazākumtautībām piederošo personu

tiesības, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma

kopsakarā ar Satversmes 114. pantu.

Okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ aktuāls kļuva

valodu lietojuma jautājums. Kaut arī daļa no padomju laika

migrantiem nebija krievu tautības cilvēki, tomēr Latvijā vienīgā

viņu saziņas valoda bija krievu valoda. Tika īstenota vispārēja

rusifikācija, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot

krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs.

Izglītības jomā rusifikācija tika realizēta, skolās ar latviešu

mācību valodu īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei, kā

arī izveidojot skolas, kurās mācību valoda bija tikai krievu

valoda, un tādējādi pēc būtības radot segregētu izglītības

sistēmu. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, citstarp arī

izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un

tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās. Arī pēc

neatkarības atgūšanas krievu valoda joprojām tiek plaši lietota

sabiedrībā. Daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot

latviešu valodu, un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu

valsts valodā. Arī skolotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu

valoda, vēl arvien ir lielas grūtības sazināties valsts valodā,

tostarp nodrošināt izglītības programmu apguvi skolā valsts

valodā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu).

Šā sprieduma 15.2. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka

privātās izglītības iestādes, kas izvēlas nodrošināt

izglītojamiem vispārējo izglītību, iekļaujas valsts vispārējās

izglītības sistēmā. Tāpēc uz šādām privātajām izglītības iestādēm

vienmēr bijuši attiecināmi valsts noteiktie vispārējās izglītības

standarti. Konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros

pieņemtais tiesiskais regulējums, kas ietver apstrīdēto normu un

ar to sistēmiski saistītās tiesību normas, ir daļa no plašākas

izglītības sistēmas reformas, kas Latvijā īstenota vairāk nekā 20

gadu garumā ar mērķi pakāpeniski stiprināt ikvienam izglītojamam

pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu

valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, ņemot vērā izglītojamo,

viņu vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20.2.

punktu).

Pieaicinātā persona I. Druviete norāda, ka sociolingvistiskā

skatījumā latviešu valoda vairākos aspektos joprojām neatbilst

valsts valodas statusam. Galvenais šādas situācijas iemesls esot

krievu valodas runātāju lingvistiskā pašpietiekamība, kas kavējot

latviešu valodas iemaņu pilnveidošanu šo personu vidū (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 24.-32. lp.). Savukārt no Izglītības

un zinātnes ministrijas sniegtās informācijas, kas vērtēta

apstrīdētās normas pieņemšanas procesā, izriet, ka 22 procenti

jeb vairāk nekā piektdaļa no mazākumtautību izglītojamiem savu

valsts valodas prasmi novērtējuši kā zemu (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 1.-6. lp.). Būtiskas problēmas ar valsts

valodas prasmi konstatētas arī pētījumā par izglītības kvalitāti

mazākumtautību vispārējās izglītības iestādēs (sk.: Spriņģe

I., Nevienlīdzīgā izglītība. Ceturtā versija. Nesaprot latviski.

Pieejams: www.rebaltica.lv).

Atkārtoti jāuzsver šā sprieduma 18. punktā norādītie

Satversmes tiesas secinājumi, ka pienācīga spēja lietot valsts

valodu ļauj pie mazākumtautībām piederošām personām veiksmīgi

turpināt izglītību, brīvi konkurēt valsts darba tirgū, kā arī

pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības demokrātiskajā diskursā un

vienlaikus aizsargā citu sabiedrības locekļu tiesības lietot

valsts valodu jebkurā dzīves jomā. Visu pie mazākumtautībām

piederošo personu spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu

valsts valodā ir neatsverama demokrātiskās iekārtas saglabāšanas

kontekstā un vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām

piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā, jo,

pateicoties šai spējai, visi sabiedrības locekļi varētu brīvi

komunicēt savā starpā un arī komunicēt ar valsti.

Ņemot vērā minētos apstākļus, Satversmes tiesa secina, ka

likumdevējs, regulējot mācību valodu lietojumu vispārējās

izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs, ir

nodrošinājis līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu

un pie mazākumtautībām piederošo personu tiesībām uz savas

identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.