24. pants

Pieteikuma iesniedzēji Davids Džibuti un Dana

Džibuti uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās

paļāvības principam.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā

ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi

tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties

likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā

tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā

darbībā šo principu ievērot (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir šāda ideja:

indivīds var paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un

konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā

uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa kā viena no vispārējiem

tiesību principiem pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar

uzticēšanos valsts varai, bet arī ar pašu tiesību normu adresātu

rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības

princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona

var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā

esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un reāli

īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka

indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas likumīgā un

tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz

noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka

šādā gadījumā likumdevējs nosaka "saudzējošu" pārejas

periodu vai pienācīgu kompensāciju (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

punktu).

24.1. Pieteikuma iesniedzēji Davids Džibuti un Dana

Džibuti uzskata, ka viņiem bija radusies aizsargājama tiesiskā

paļāvība uz to, ka viņu izglītības process privātajā izglītības

iestādē tiks īstenots atbilstoši tai izglītības programmai, kas

attiecīgajā izglītības iestādē bija licencēta un akreditēta

brīdī, kad tika noslēgti līgumi par viņu izglītošanu. Savā

rakstveida viedoklī viņi papildus norāda, ka viņiem bijusi

tiesiskā paļāvība uz iespēju visu pamatizglītības procesu pabeigt

atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms

konkrētās izglītības sistēmas reformas, taču apstrīdētās normas

dēļ izglītības iestādes esot spiestas grozīt savas vispārējās

izglītības programmas, lai nodrošinātu to atbilstību izglītības

sistēmas reformas ietvaros pieņemtajam tiesiskajam

regulējumam.

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību

normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai

ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006‑04‑01 15.3. punktu). Izvērtējot kādas tiesību normas

atbilstību no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst

Satversmes 1. panta tvērumā, jāņem vērā tas, ka šo principu

izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās

normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta

tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2010‑60‑01 11. punktu).

Atbilstoši Izglītības likuma 1. panta 11. punktam izglītības

programmas licencēšana nozīmē to, ka izglītības iestādei vai

citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas tiesības

īstenot noteiktu izglītības programmu. Atbilstoši Izglītības

likuma 38. panta otrās daļas 1. punktam un 40. panta otrajai

daļai vispārējās izglītības programmas un īpašo veidu programmas,

tai skaitā mazākumtautību izglītības programmas, licencējamas

Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt Izglītības likuma

25. panta otrā daļa paredz, ka izglītības iestāde ir tiesīga

īstenot šajā likumā noteiktu licencējamu izglītības programmu,

izņemot interešu izglītības programmu, tikai pēc attiecīgās

izglītības programmas licencēšanas.

Savukārt izglītības programmas akreditācija saskaņā ar

Izglītības likuma 1. panta 10. punktu ir process, kurā tiek

vērtēta attiecīgās izglītības programmas īstenošanas kvalitāte un

kura noslēgumā pozitīva novērtējuma gadījumā izglītības iestādei

vai citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas

tiesības izsniegt valsts atzītu izglītības dokumentu par

konkrētai izglītības programmai atbilstošas izglītības ieguvi.

Atbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 20. decembra noteikumu

Nr. 831 "Izglītības iestāžu, eksaminācijas centru, citu

Izglītības likumā noteiktu institūciju, vispārējās un

profesionālās izglītības programmu akreditācijas un izglītības

iestāžu vadītāju profesionālās darbības novērtēšanas

kārtība" normām konkrētu izglītības programmu atkarībā no

tās novērtējuma var akreditēt uz laiku līdz sešiem gadiem.

Izglītojamie vai viņu vecāki, izdarot izvēli par labu

konkrētai izglītības iestādei, citstarp var ņemt vērā termiņu, uz

kuru ir akreditēta konkrētā izglītības programma. Tātad,

izglītojamiem uzsākot mācības konkrētās izglītības programmas

ietvaros, viņiem var rasties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz

iespēju pabeigt mācības attiecīgajā izglītības pakāpē atbilstoši

tam tiesiskajam regulējumam un izglītības programmai, kas bija

spēkā attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī, vai vismaz turpināt

mācības atbilstoši šai izglītības programmai līdz tās

akreditācijas termiņa beigām.

Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka likumdevējs nebūtu tiesīgs

ieviest izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas skar šīs izglītības

programmas, ciktāl attiecīgās izmaiņas nerada būtisku ietekmi uz

izglītības procesu, vai - ja izmaiņas atzīstamas par būtiskām -

ir paredzēts saudzējošs pārejas regulējums. Līdz ar to

apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam ir

vērtējama kopsakarā ar pie mazākumtautībām piederošo personu

tiesībām, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma un

114. panta. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās

paļāvības principam, Satversmes tiesai visupirms ir jānoskaidro,

vai izmaiņas, kas ieviestas ar apstrīdēto normu, ir uzskatāmas

par būtiskām un, ja izmaiņas ir būtiskas, vai likumdevējs ir

noteicis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.

24.2. Satversmes tiesa šā sprieduma 22.2. punktā jau ir

konstatējusi, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās

normas, kas ieviestas konkrētās izglītības sistēmas reformas

ietvaros, ir daļa no plašākas izglītības sistēmas reformas, kas

pakāpeniski īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā, pakāpeniski

stiprinot ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības

sistēmu un valsts valodas lietojumu, ņemot vērā izglītojamo, viņu

vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas.

Tiesībsargs pauž bažas par to, ka skaidra iecere attiecībā uz

valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot pausta tikai

attiecībā uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm Izglītības

likuma pārejas noteikumu 9. punktā (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 136. lp.). Šajā aspektā jāņem vērā tas, ka privātās

izglītības iestādes, kas izvēlējušās nodrošināt vispārējo

izglītību, vienmēr ir bijušas iekļautas valsts vispārējās

izglītības sistēmā. Proti, arī privātajām izglītības iestādēm, ja

tās vēlējās izglītojamiem pēc vispārējās izglītības

mazākumtautību programmas apguves izsniegt vispārējo izglītību

apliecinošu dokumentu, bija jāievēro attiecīgajā laika posmā

spēkā bijušais tiesiskais regulējums, kas citstarp noteica valsts

valodas un mazākumtautību valodu lietojuma proporcijas.

Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta

pirmajā teikumā tieši norādītas tikai valsts un pašvaldību

izglītības iestādes. Taču šā punkta otrais teikums paredz

grozījumu izdarīšanu vidējās izglītības standartos. Savukārt šie

standarti bija jāievēro arī privātajām izglītības iestādēm, kas

izvēlējās nodrošināt vispārējo izglītību un vēlējās saviem

absolventiem izsniegt oficiālu izglītību apliecinošu

dokumentu.

Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka Izglītības likuma pārejas

noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta pirmajā teikumā ietvertā

norāde uz valsts un pašvaldību skolām radītu privātajām

izglītības iestādēm, kas īsteno vispārējās izglītības programmas,

tiesības īstenot izglītības programmas ar tādu mācību valodu

lietojumu, kas neatbilst valsts noteiktajam vidējās izglītības

standartam.

24.3. Līdz 2019. gada 31. augustam Izglītības likuma

41. panta pirmā daļa noteica, ka mazākumtautību izglītības

programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts

pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai attiecīgajā valsts

izglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem.

Savukārt Noteikumu Nr. 468 25. pielikumā bija vairāki

mazākumtautību izglītības programmu modeļi, kuros ietverts mācību

priekšmetu, mācību stundu un izmantojamo mācību valodu plāns.

Katrs modelis paredzēja atšķirīgu mācību valodu lietojuma

proporciju un plašāku vai šaurāku izglītības iestādes rīcības

brīvību, konkrētu modeļu ietvaros arī ļaujot izglītības iestādei

izvēlēties, vai konkrēti priekšmeti pasniedzami tikai valsts

valodā vai bilingvāli. Konkrētu mazākumtautības izglītības

programmas modeli izglītības iestāde varēja izvēlēties atkarībā

no izglītojamo valsts valodas priekšzināšanām un valsts valodas

lietošanas pieredzes. Atbilstoši Noteikumu Nr. 468 normām

izglītības iestāde, īstenojot mazākumtautību izglītības

programmu, bija tiesīga noteikt, ka vairāk nekā puse no mācību

priekšmetiem tiek pasniegta mazākumtautības valodā vai

bilingvāli.

Savukārt vidējās izglītības pakāpē saskaņā ar Noteikumu Nr.

281 7. un 8. punktu mazākumtautību izglītības programmas ietvaros

mācību satura apguve mazākumtautības valodā bija nodrošināma ne

vairāk kā divās piektdaļās no kopējās mācību slodzes gadā,

turklāt izglītojamiem katrā mācību gadā apgūstot valsts valodā ne

mazāk par pieciem mācību priekšmetiem, neskaitot latviešu valodu

un literatūru. Tātad vidējās izglītības pakāpē mazākumtautību

izglītības programmas ietvaros bija pieļaujama mācību priekšmetu

apguve mazākumtautības valodā līdz pat 40 procentu apmēram no

kopējās mācību slodzes gadā.

Šā sprieduma 14.-14.4. punktā jau aprakstītas mācību valodu

lietojuma proporciju izmaiņas, kas konkrētās izglītības sistēmas

reformas ietvaros ieviestas pamatizglītības un vidējās izglītības

pakāpē. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā un ar to

sistēmiski saistītajās tiesību normās paredzētās izmaiņas

attiecībā uz mācību valodu lietojumu mazākumtautību izglītības

programmās ir būtiskas. Taču, vērtējot to, vai konkrētajā

gadījumā ir ievērots tiesiskās paļāvības princips, atkārtoti

jāuzsver, ka saskaņā ar šo tiesisko regulējumu pamatizglītības

pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas īstenot

mazākumtautību izglītības programmu atbilstoši normatīvajos aktos

noteiktajām mācību valodu lietojuma proporcijām un patstāvīgi

noteikt, kuri mācību priekšmeti pasniedzami latviešu valodā,

mazākumtautības valodā vai bilingvāli, savukārt vidējās

izglītības pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas

vispārējās vidējās izglītības programmās iekļaut specializētu

kursu "Mazākumtautības valoda un literatūra" un

papildus arī standartā neminētus, ar mazākumtautības dzimto

valodu un mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas

sabiedrībā saistītus mācību priekšmetus. Šā sprieduma 22.2.

punktā jau secināts, ka arī vidējās izglītības pakāpē mācību

priekšmeti, kas saistīti ar mazākumtautības valodu un identitāti,

ir pasniedzami, kā mācību valodu izmantojot mazākumtautības

valodu.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pārejas regulējumu šo

izmaiņu ieviešanai citstarp arī attiecībā uz privātajām

izglītības iestādēm.

24.4. Grozījumi Izglītības likumā un Grozījumi

Vispārējās izglītības likumā tika pieņemti 2018. gada 22. martā,

izsludināti 2018. gada 2. aprīlī un stājās spēkā 2018. gada 16.

aprīlī. Gan Grozījumi Izglītības likumā, gan Grozījumi Vispārējās

izglītības likumā paredz papildināt attiecīgos likumus ar pārejas

noteikumiem, kuros noteikts apstrīdētās normas un ar to saistīto

normu spēkā stāšanās termiņš. Arī šā sprieduma 14.2. un 14.3.

punktā minētais Ministru kabineta noteikumu regulējums par mācību

valodu vispārējās izglītības procesā, kas pieņemts konkrētās

izglītības sistēmas reformas ietvaros, stājas spēkā tādos pašos

termiņos kā apstrīdētā norma un ar to saistītās likumu normas.

Tādējādi apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību

normas stājas spēkā 2019. gada 1. septembrī - attiecībā uz

pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē; 2020. gada 1.

septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 8.

klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 10. un 11.

klasē; 2021. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības

programmu īstenošanu 9. klasē un vidējās izglītības programmu

īstenošanu 12. klasē. Tātad viss konkrētās izglītības sistēmas

reformas ietvaros pieņemtais regulējums attiecībā uz mācību

valodu lietojumu stājas spēkā pakāpeniski un spēkā stāšanās

termiņi ir savstarpēji saskaņoti.

Apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās normas ir

stājušās spēkā attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu

1.-7. klasē pēc aptuveni viena gada un pieciem mēnešiem, savukārt

attiecībā uz 8., 10. un 11. klasi vēl stāsies spēkā pēc aptuveni

diviem gadiem un pieciem mēnešiem, bet attiecībā uz 9. un 12.

klasi - pēc aptuveni trim gadiem un pieciem mēnešiem no to

izsludināšanas dienas.

Iespēja pabeigt izglītības ieguves procesu pamatizglītības

pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā

pirms izglītības sistēmas reformas, būs tiem izglītojamiem, kuri

2019. gada 1. septembrī uzsākuši mācības 8. vai 9. klasē, bet

vidējās izglītības pakāpē - tiem izglītojamiem, kuri 2019. gada

1. septembrī uzsākuši mācības 11. vai 12. klasē. Attiecībā uz

pārējiem izglītojamiem ir paredzēts, ka izglītības sistēmas

reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums stāsies spēkā

no 2019. gada 1. septembra, izņemot tos izglītojamos, kuri 2019.

gada 1. septembrī uzsāk mācības 10. klasē un kuriem šis

tiesiskais regulējums tiks piemērots tikai no 2020. gada 1.

septembra, kad viņi uzsāks mācības 11. klasē.

24.5. Tātad konkrētās izglītības sistēmas reformas

ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums paredz būtiskas

izmaiņas attiecībā uz mazākumtautību valodu lietojuma proporciju

vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs.

Taču, lai gan mācību valodu lietojuma proporcijas izmaiņas ir

uzskatāmas par būtiskām, jāņem vērā arī tas, ka jau pirms

konkrētās izglītības sistēmas reformas privātajās izglītības

iestādēs, kuras īstenoja mazākumtautību izglītības programmas,

vairumā klašu ievērojama mācību priekšmetu daļa bija apgūstama

valsts valodā.

Konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtajā

tiesiskajā regulējumā saglabāts mazākumtautības valodas kā mācību

valodas lietojums vispārējās izglītības procesā. Pamatizglītības

pakāpē mazākumtautības valodu joprojām ir iespējams izmantot kā

mācību valodu atbilstoši noteiktajām proporcijām un privātā

izglītības iestāde pati var noteikt, kuri mācību priekšmeti tiek

pasniegti pilnīgi vai daļēji mazākumtautības valodā. Savukārt

vidējās izglītības pakāpē mazākumtautības valoda var tikt

izmantota kā mācību valoda šīs pašas valodas kā mācību

priekšmeta, kā arī citu ar mazākumtautības identitāti un kultūru

saistītu mācību priekšmetu pasniegšanā.

Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu un ar to sistēmiski

saistītās tiesību normas, nodrošināja privātajām izglītības

iestādēm un to izglītojamiem vismaz gadu un piecus mēnešus garu

pārejas periodu no minētā tiesiskā regulējuma izsludināšanas

dienas līdz tā spēkā stāšanās dienai. Šajā periodā tās varēja

pielāgot mācību procesu, kā arī nodrošināt izglītojamiem iespēju

uzlabot savu valsts valodas prasmi. Turklāt likumdevējs ir

nodrošinājis iespēju tiem izglītojamiem, kuru mācību process

attiecīgajā vispārējās izglītības pakāpē tuvojas noslēgumam,

pabeigt to atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā

pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka likumdevējs ir noteicis

saudzējošu pāreju uz apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski

saistītajās tiesību normās ietverto tiesisko regulējumu.

Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to arī Satversmes 1.

pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Izglītības likuma 9. panta

1.1 daļu par atbilstošu Satversmes 1. pantam, 91.

panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114.

pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele