23. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam

diskriminācijas aizlieguma principam.

Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas." Šajā pantā ir ietverti divi

savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips -

panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips -

otrajā teikumā. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).

Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas

aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās

situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.

Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu

attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju, kas

atspoguļo izšķiršanos par to, kādas pazīmes sabiedrībā

principiāli nebūtu pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018‑12‑01 21. punktu).

Satversmes 91. panta otrajā teikumā ir ietverts vispārējs

diskriminācijas aizliegums, bet nav uzskaitīti aizliegtie

kritēriji. Šie kritēriji pantā ir "jāielasa",

izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes, kā arī

pamatojoties uz tādu Latvijas tiesību sistēmu raksturojošu

principu, ka tā ir atvērta starptautiskajām tiesībām. Līdz ar to

uzmanība jāpievērš arī cilvēktiesību attīstības tendencēm

pasaulē. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām

tiesībām 26. pants noteic, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma

priekšā un viņiem ir tiesības uz vienādu likuma aizsardzību bez

jebkādas diskriminācijas. Likumam jāaizliedz diskriminācija

jebkurā tās izpausmē un jānodrošina visām personām vienāda un

efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju - neatkarīgi no

rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai

citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā

stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem. Tādējādi saskaņā ar

Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību normām valoda un

tautība ir tādi kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir

aizliegta. Līdz ar to minētie kritēriji ir ietverti arī

Satversmes 91. panta otrā teikuma saturā (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.

punktu).

Tomēr atšķirīga attieksme, kas balstīta uz kādu no šiem

kritērijiem, atzīstama par diskrimināciju tikai tad, ja tā nav

attaisnota. Uz konkrētu kritēriju attiecināma attaisnojuma

pieļaujamība ir atkarīga no šā kritērija būtības un situācijas,

kurā tas tiek izmantots (sk.: Levits E. 91. panta komentārs.

Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2011, 105. lpp.).

Lai izvērtētu, vai konkrētajā gadījumā pastāv diskriminācija,

visupirms jānoskaidro, kuras personu grupas atrodas pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

23.1. Izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēju

argumenti par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību

Satversmes 91. panta otrajam teikumam pēc būtības neatšķiras no

argumentiem, kurus Satversmes tiesa jau analizēja lietā Nr.

2018‑12‑01. Proti, Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst diskriminācijas aizlieguma principam vairākos

aspektos.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma nosaka

vienādu attieksmi pret divām personu grupām, kas atrodas

savstarpēji atšķirīgos apstākļos, - pie pamatnācijas un pie

mazākumtautībām piederošām personām. Taču Satversmes 91. pants

konkrētajā gadījumā prasot nodrošināt atšķirīgu attieksmi pret

šīm personu grupām.

Attiecībā uz minētajām personu grupām Satversmes tiesa

secināja, ka personām, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda, no

Satversmes 91. panta otrā teikuma neizriet tiesības prasīt

atšķirīgas attieksmes nodrošināšanu attiecībā uz izglītības

ieguves valodu valsts izglītības sistēmā ietilpstošajās valsts un

pašvaldību izglītības iestādēs. Proti, Latvijā tie izglītojamie,

kuru dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda,

neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā

valoda ir valsts valoda. Šis Satversmes tiesas secinājums ir

pamatots ar valsts valodas konstitucionālo statusu un nozīmi

demokrātiskas valsts funkcionēšanā, kā arī to, ka ne Satversme,

ne Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas neuzliek

valstij pienākumu nodrošināt, ka izglītojamais izglītības ieguves

procesā var sev vēlamā proporcijā lietot citu valodu, kas nav

valsts valoda (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.1. punktu).

Izskatāmās lietas apstākļi ir citādi, jo apstrīdētā norma ir

piemērojama nevis valsts un pašvaldību, bet privātajām izglītības

iestādēm. Tomēr Satversmes tiesa šā sprieduma 15.1.-15.3. punktā

jau secināja, ka valstij no Satversmes 112. panta pirmā teikuma

izriet pienākums arī uz privātajām izglītības iestādēm attiecināt

vispārējās izglītības standartus, lai arī privātajās izglītības

iestādēs iegūto izglītību valsts varētu oficiāli atzīt,

izsniedzot izglītību apliecinošu dokumentu. Savukārt viens no

vispārējās izglītības standarta mazākumtautību programmas

elementiem Latvijā ir mācību valodas lietojums. Ņemot vērā valsts

valodas konstitucionālo rangu un nozīmi sabiedrības ikdienas

dzīvē, pie mazākumtautībām piederošām personām nav tiesību

prasīt, lai izglītības process, kura noslēgumā izglītojamais

iegūst valsts izdotu izglītības apliecinājumu, pilnībā vai

noteiktā daļā tiktu nodrošināts mazākumtautības valodā. Tādēļ no

Satversmes 91. panta otrā teikuma neizriet pie mazākumtautībām

piederošu personu tiesības prasīt atšķirīgas attieksmes

nodrošināšanu pret tām attiecībā uz izglītības ieguves valodu

privātajās izglītības iestādēs, kas īsteno formālās izglītības

programmas un izglītības procesa noslēgumā izsniedz valsts atzītu

izglītību apliecinošu dokumentu.

Līdz ar to izglītojamie, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda,

neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā

valoda ir valsts valoda.

23.2. Pieteikumu iesniedzēju ieskatā, apstrīdētā norma

paredzot diskriminējošu attieksmi arī pret izglītojamiem, kuri

pieder pie mazākumtautībām un kuru dzimtā valoda nav viena no ES

oficiālajām valodām, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām

piederošiem izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir kāda no ES

oficiālajām valodām. Turklāt apstrīdētā norma paredzot

diskriminējošu attieksmi pret tiem pie mazākumtautībām

piederošiem izglītojamiem, kuri iegūst izglītību mazākumtautību

izglītības programmas ietvaros, salīdzinājumā ar tiem pie

mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri iegūst izglītību

izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības

programmas saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem divpusējiem

vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem.

Attiecībā uz iespēju īstenot vispārējās izglītības programmu

ES oficiālajās valodās Satversmes tiesa jau norādīja, ka ES

valodu apguves stiprināšana ir Latvijas mērķis, kas izriet no

Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās pastāvošā labas

ticības principa. Satversmes tiesa uzsvēra, ka atšķirībā no

mazākumtautību izglītības programmām iespēja izņēmuma kārtā iegūt

izglītību kādā no ES oficiālajām valodām Izglītības likuma 9.

panta otrās daļas 2.1 punktā ir paredzēta nevis ar

mērķi attīstīt attiecīgās valsts kultūru un identitāti, bet gan

tādēļ, lai veicinātu padziļinātu svešvalodas apguvi. Tādējādi

Satversmes tiesa secināja, ka izglītojamie, kas iegūst vispārējo

izglītību valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, citstarp

padziļināti apgūstot kādu no ES valstu valodām, nav salīdzināmi

ar izglītojamiem, kas izvēlējušies iegūt vispārējo izglītību

valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas

mazākumtautību izglītības programmas (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.2.

punktu).

Savukārt, izvērtējusi Latvijas noslēgtos starptautiskos

līgumus, kas skar izglītības jomu un attiecas uz lietā Nr.

2018‑12‑01 izskatāmo jautājumu, Satversmes tiesa secināja, ka

neviens no šiem starptautiskajiem līgumiem neparedz pie Latvijā

pastāvošajām mazākumtautībām piederošām personām tiesības uz

īpašu, no Izglītības likumā noteiktās proporcijas atšķirīgu

mazākumtautības valodas lietojuma proporciju izglītības procesā.

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka arī šīs grupas neatrodas

pēc noteikta kritērija salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.3.

punktu).

Minētie secinājumi, ko Satversmes tiesa izdarījusi lietā Nr.

2018‑12‑01, ir balstīti tieši uz konkrēto personu grupu

savstarpēju salīdzinājumu un nav atkarīgi no tā, vai izglītība

iegūstama valsts un pašvaldību vai privātajās izglītības

iestādēs. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka izskatāmajā lietā

apstrīdētā norma esot attiecināma uz privātajām izglītības

iestādēm. Tomēr no iepriekš minētā neizriet tādi apstākļi, kas

liktu nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem par to, vai pašas

norādītās personu grupas atrodas pēc noteiktas pazīmes

salīdzināmos apstākļos. Iepriekš minētās Satversmes tiesas

atziņas par salīdzināmajām personu grupām ir vienlīdz

attiecināmas arī uz izskatāmo lietu. Tādējādi nav konstatējams

Satversmes 91. panta otrajā teikumā noteiktā diskriminācijas

aizlieguma pārkāpums Pieteikumu iesniedzēju norādītajos

aspektos.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta otrajam teikumam.