17. pants

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās

normās ietvertais aizliegums veikt noteikta veida komercdarbību

ir absolūts. Proti, apstrīdēto normu dēļ tiekot aizliegta

lauksaimniecības dzīvnieku audzēšana un turēšana kažokādu

ieguvei. Šāds aizliegums attiecoties uz ikvienu personu, kas veic

šāda veida komercdarbību, un nepieļaujot izņēmumus.

Saeima šādam uzskatam nepiekrīt un norāda, ka aizliegums

audzēt un turēt lauksaimniecības dzīvniekus, ja šīs audzēšanas

vai turēšanas vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve,

liedz izlietot tiesības uz īpašumu visām personām neatkarīgi no

to individuālajām pazīmēm. Tas neesot vērsts uz kādu konkrētu

personu grupu, jo vienlaikus ar to nepastāvot iespēja, ka citas

personas ārpus šīs grupas drīkstētu attiecīgā veida komercdarbību

īstenot. Apstrīdētās normas arī neaizliedzot Pieteikumu

iesniedzējiem vispār veikt komercdarbību Latvijā.

Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūts personas

pamattiesību ierobežojums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas

attiecas vai neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām

personām, proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā

gadījuma vērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt,

vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr.

2020-29-01 23. punktu).

Satversmes tiesas judikatūrā par absolūtiem aizliegumiem

atzīti tādi personas pamattiesību ierobežojumi, kas bijuši

saistīti ar pašas personas pagātnē veiktu rīcību, kuras dēļ šai

personai iestājušās nelabvēlīgas sekas visa mūža garumā.

Attiecībā uz šādiem ierobežojumiem likumdevējs izslēdzis

prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj mainīties (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma

lietā Nr. 2017-07-01 12.3. punktu un 2019. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 19.2. punktu).

Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums audzēt un turēt

lauksaimniecības dzīvniekus, ja šo darbību vienīgais vai

galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, atšķirībā no Satversmes

tiesas judikatūrā iepriekš atzītā ir saistīts nevis ar personas

pagātnē veiktu rīcību, bet gan ar personas izraudzīto

komercdarbības veidu, ko likumdevējs uzskata par neatbilstošu

mūsdienu sabiedrības vērtībām.

Tādējādi apstrīdētajās normās

noteiktais ierobežojums nav uzskatāms par absolūtu

aizliegumu.